Baltijas studiju 9. konference
Sākumlapa >> Projekti >> ERAF Atbalsts starptautiskai sadarbībai >> Baltijas studiju 9. konference

No 12. līdz 15. jūnijam, īstenojot ERAF projekta kārtējo aktivitāti, astoņi FSI pētnieki piedalījās Baltijas studiju 9. konferencē Stokholmā.

 

Rietumos uzvarētā kara konference

Baltijas studiju konferences vēsturi igauņu pētnieks Reins Tāgepera ieraksta, kā pats to nosauc – Rietumos uzvarētā kara par Baltijas vēsturi – kontekstā. Viņa rakstā (Rein Taagepera. The Struggle of Baltic History ‑ Journal of Baltic Studies, 40:4, 451-464) lasītājs var izsekot dramatiskajai trimdas baltiešu cīņai par Baltijas pētniecības jautājumu iekļaušanu Rietumu akadēmiskajā apritē.
 
Rietumvalstu varu attieksmi pret Baltijas valstīm laikā no 1945. līdz 1990. gadam būtiski ietekmēja Baltijas vēstures uztvere: vai tāda vispār ir bijusi? Varbūt tā ir, kā daudzi uzskatīja, tikai daļa no Vācijas vai Krievijas, vai Polijas, vai Zviedrijas vēstures? Ja tā, vai Baltijas valstis tika okupētas vai varbūt notika labprātīga apvienošanās? Tāgepera uzsver, ka Baltijas trimdinieki, nonākot Rietumos, bija ļoti vāji sagatavoti priekšā stāvošajai cīņai par Baltijas vēsturi, jo tiem trūka gan pieredzes par dzīvi demokrātiskā sabiedrībā, gan angļu valodas prasmju. Baltijas tautu kultūra līdz tam jau tāpat bija maz zināma Rietumos, un, kad 1940. gadā trīs valstis tika “noslaucītas” no pasaules kartes, pasaules politikas līmenī iedarbojās t.s. starptautisko tiesību status quo princips, kas paredz uzturēt spēkā esošo kārtību, nemeklējot starptautiskas nepatikšanas, kādas bez šaubām solīja jautājuma aktualizācija par Baltijas valstu atdzimšanu. Piedevām pēc otrā pasaules kara beigām antikomunistiskais tonis Rietumos pieklusa, daži pat sāka runāt par diviem demokrātijas veidiem – tādu kā Rietumos un tādu kā Austrumos. ASV izvērstais senatora Makkartnija antikomunisms sevi diskreditēja ar antiintelektuālismu, un turpmāk amerikāņu intelektuāļu aprindās bija pierasts ar aizdomām uzlūkot tos, kas kritiski izteicās par padomju realitāti. Politiskais noskaņojums mainījās 1956. gadā pēc padomju invāzijas Ungārijā, kad kļuva skaidrs, ka padomju valsts negrasās atteikties no hegemoniskajiem pasaules pārvaldīšanas plāniem un iesākās aukstā kara periods.
 
Līdz pat 1963. gadam angļu valodas zinātniski recenzējamos izdevumos nekas nebija lasāms par Baltijas valstīm. Kā atsevišķi izņēmumi ir jāmin angliski publicētie A. Bīlmaņa (“A History of Latvia”, 1951) un A. Spekkes (“History of Latvia”, 1957) pētījumi. Lūzums notika XX gs. 60. gados, kad Vīts Stenlijs Vārdis (Vytas Stanley Vardys) 1965. gadā publicēja grāmatu “Lithuania under the soviets”, kas iznāca ievērojamā ASV akadēmiskajā apgādā, un pēc tam akadēmiski iespaidīgais un ar izvēlīgumu pazīstamais izdevums “Foreign Affairs” publicēja Vārda rakstu. Tas mainīja trimdā valdošo neticību tam, ka Baltijas jautājumi varētu būt interesanti kādam citam, un, ka baltiešu zinātniekiem nav iespēju iekļūt Rietumu akadēmiskajā apritē ar Baltijas pētniecību. Protams, bija arī izaugusi jauna trimdinieku paaudze, kas izglītojusies Rietumu universitātes, lieliski pārvaldīja angļu valodu un tās akadēmisko kanonu. Vienlaikus zinātniskā diskursa par Baltiju nepieciešamību apzinājās un īstenoja baltiešu akadēmiķi Vācijā, izveidojot izdevumu Acta Baltica (1960), bet angliski izdotais žurnāls “Lituanus” sāka atvēlēt vietu arī zinātniskām publikācijām.
 
Politiskās aktivitātes ieguva jaunu sparu līdz ar BATUN ( Baltic Appeal to the United Nations) izveidi pie ANO, kad baltiešu pārstāvji sistemātiski tikās ar dažādu valstu, ieskaitot komunistiskās valstis, delegācijām un skaidroja Baltijas valstu jautājumu. Arī zinātniskajam diskursam baltiešu akadēmiķi prata pieslēgt akadēmiski organizatorisko jaudu, 1968. gada 28.novembrī līdz 1. decembrī Merilendas Universitātē ASV rīkojot Pirmo Baltijas studiju konferenci, kas reizē bija Baltijas neatkarīgu valstu dibināšanas 50. gadskārtas atcere, un kuras noslēgumā, 1. decembrī, tika dibināta AABS. Par tās pirmajiem prezidentiem ievēlēja V. S. Vārdi, J. Puhvelu un G. Ķēniņu-Kingu. Kā žurnāla “Lituanus” 1971. gada ziemas numurā raksta A. Ziedonis, konferenci ierosināja Latviešu akadēmisko vienību Zinātņu Komiteja, un to atbalstīja visas igauņu, latviešu un lietuviešu organizācijas ASV, un pēc konferences “varēja tikai brīnīties, kāpēc bija jāpaiet vairākām desmitgadēm, lai nonāktu pie šā notikuma?”. A. Ziedonis uzsver, ka līdz šai konferencei paši baltiešu zinātnieki nebija savstarpēji pazīstami, taču vēl jo vairāk ‑ cittautu Baltijas pētnieki no Vācijas, Skandināvijas, Lielbritānijas, ASV, Kanādas, Austrālijas utt., nerunājot par to, ka tagad varēja izveidoties baltiešu un rietumnieku zinātnieku cieši akadēmiskie kontakti. Pirmās konferences priekšlasījumu anotāciju apkopojumu, ko veica Oklahomas Universitātes moderno valodu profesors un apgāda zinātniskais redaktors Ivars Ivasks, vērtē kā pilnīgu Baltijas studiju situācijas atspoguļojumu, kas uzrādīja gan stiprās, gan vēl attīstāmās darbības puses. šo, pirmo Baltijas studijas konferenci R. Tāgepera raksturo kā sākumu uzvarošam atrisinājumam karā par Baltijas vēstures un tagadnes pētījumu leģitimitāti Rietumu akadēmiskajā vidē un līdz ar to – politiskajā attieksmē. Vienlaikus vai nedaudz vēlāk arī Eiropā tika dibināti līdzīgi centri, kā, piemēram Centre for Baltic Studies A. Loida vadībā Stokholmā, Baltische Historische Kommission Rietumvācijā un School for Slavonic and East European Studies Lielbritānijā. Vēlāk, 1972. gadā AABS biļetens pārtop par zinātniski recenzējamu izdevumu “Journal for Baltic Studies”.
 
Baltijas studiju otrā konference 1970. gadā San Hosē Universitātē Kalifornijā profesora Edgara Andersona vadībā kļuva par plašu starptautisku sarīkojumu, kurā piedalījās jau ļoti daudzu pasaules valstu baltisti un arī baltiešu trimdas zinātnieki izveidoja ciešas organizatoriskās saiknes starp visu mītnes zemju pārstāvjiem. Pēc R. Tāgeperas domām, nozīmīgākās personas ABS darbības attīstībā bija jau pieminētais V.S. Vārdis un Jānis Gaigulis, kurš rūpējās par stipru finansiālo atbalstu jaunizveidotajai organizācijai un tās žurnālam latviešu trimdā, nodibināja Baltic Studies Fund, kura uzdevums ir finansiāli nodrošināt AABS darbību. Savukārt igauņu un lietuviešu trimdas vidē valdīja ļoti atturīga, ja ne pat brīžiem naidīga attieksme. Pēc igauņu zinātnieka domām lielai daļai baltiešu trimdinieku bija grūti uztvert jaunattīstāmā – zinātniskā ‑ diskursa īpatnības, kad skaļa antikomunisma vietā Rietumu akadēmiskajai sabiedrībai bija jāpiedāvā argumentācija un analīze – nereti kādi aktīvisti ieradās AABS sarīkojumus, lai pieprasītu vārdu, taču, kad tika saukti pie kārtības, neapmierināti izplatīja tālāk baumas par to, ka organizācija ir vienkārši kreisi orientēta.
 
Tomēr XX gs. 70. gados kauja par Baltijas vēsturi Rietumos tika uzvarēta pilnībā, jo daudzkārtīgi pieauga zinātnisko publikāciju skaits un arī temata rezonanse politiķu aprindās, kuri tagad sūtīja savu palīgus uz bibliotēkām studēt Baltijas pētījumus (jo tīmekļa taču nebija...) un sagatavot ziņojumus par Baltijas valstu jautājumu. Oficiālā Maskava izrādījās bezspēcīga, jo baidījās no iesaistīšanās akadēmiskos disputos ar neskaitāmiem Rietumu intelektuāļiem. Propagandas uzbrukumi AABS parādījās laikrakstā “Pravda” un Marksisma-ļeņinisma institūta monogrāfijā “PSRS nacionālo attiecību falsifikācijas kritika” (1984), kurā teikts, ka AABS pulcē “sovetologus”, veicina antikomunismu un spēlē vadošo lomu trimdas ideoloģiskajās organizācijās buržuāziskajā emigrācijā. Tiesa, daži komentētāji šādu vērtējumu uzskata par pārspīlētu.
 
Šādi aizsākusies Baltijas studiju konference mūsdienās joprojām ir aktuāla, jo turpina pulcināt Baltijas pētnieku aizvien jaunas un jaunas paaudzes no visas pasaules, veicina akadēmisko kontaktu veidošanos baltiešu un cittautu pētnieku vidū, un uztur Baltijas jautājumu pētniecības akadēmisko prestižu starptautiskajā intelektuāļu sabiedrībā.
 
 
 
 
Baltijas studiju 9. konference Sedertērnas Universitātē
 
virsrakstā “Transition, Visions and Beyond” tematizēja jautājumu par izeju no patlabanējās krīzes pasaulē un Baltijā, ciktāl to var ietekmēt labāka un skaidrāka nacionālās identitātes un to ietekmējošo faktoru apzināšanās. Šeit AABS partneri konferences rīkošanā Sēdertērnas Universitātē bija CBEES (Centre for Baltic and East European Studies). Universitātes vadībzinātņu profesors B. Jakobsons ( Jacobsson) plenārsēdes referātā analizēja dažādus eiropeizācijas modeļus Baltijas valstīs, diemžēl pretēji klausītāju gaidām neminot piemērus no dzīves. Profesora veiklajā dažādo modeļu attēlojumā mulsināja tikai viena filozofiska detaļa – viņa nesatricināmā pārliecība par to, ka eiropeizācija ir racionāla apspriešana, balstoties uz to, ka pasaule ir aprēķināma, pat izrēķināma. Pārsteidz šīs ilūzijas noturība mūsdienu pasaulē, jo liekas būtu vērts runāt tikai par to, ka cilvēks ir racionāla būtne ar sirdsapziņu, identitāti un vēsturisko atmiņu, un starp cilvēkiem ir iespējama vienošanās ne tāpēc, ka pasaule būtu izskaitļojama, bet tāpēc ka cilvēki ir saprātīgas būtnes, kas gan tiem bieži vien ir jāatgādina… Nākamās dienas lielais priekšlasījums gan iepriecināja ar dziļo cilvēciskumu un dzīves perspektīvu, jo Valdis Muktupāvels gan runāja, gan rādīja, gan spēlēja “tik līdzīgos, bet savādos skaņu instrumentus”, patiesībā atklājot, ka nacionālai kultūrai raksturīgie instrumenti ir visstarptautiskākā nacionālās muzikālās kultūras daļa, jo drīzāk ir uzlūkojami kā vienotas cilvēces muzikālās kultūras vietējās variācijas.
 
 
Sekciju darbā FSI Mutvārdu vēstures pētniecības grupu Vēstures, atmiņas un naratīvu sekcijā pārstāvēja Baiba Bela-Krūmiņa, Ieva Garda-Rozenberga un Maija Krūmiņa, kuras priekšlasījuma līdzautore ir Māra Zirnīte.
 
M. Krūmiņas un M. Zirnītes referātā “Education through Oral History Fieldwork” bija parādīts, kā vēstures izpratnē mutvārdu vēstures materiāli aizpilda tās informācijas trūkumu, kas iesaista ļoti lielu sabiedrības daļu, piemēram, bēgļu, izsūtīto, represēto un deportēto atmiņas, kam nav bijis vietas oficiālajā vēsturē. Referātā autores uzsvēra šo materiālu ļoti lielo morālo vērtību, atklājot stabilās vērtības, kas pastāv kolektīvajā identitātē, norisinoties milzīgām sociālām pārmaiņām salīdzinoši īsā laikā.
 
Savukārt I. Garda-Rozenberga referātā “Person, place, and identity: life stories from Alsunga” balstījās uz dzīvesstāstu un biogrāfiskās pieejas metodoloģiju, kas paredz gan individuālās pieredzes, gan kāda reģiona savdabības atklāšanu mutvārdu liecībās par vēsturiskajiem notikumiem, personu aprakstos, kā arī valodas īpatnībās. Šajā gadījumā autore izmantoja Mutvārdu vēstures arhīva materiālus, kas tikuši savākti 2002. un 2003. gadā Alsungā. Pēc šīs uzstāšanās referente saņēma ielūgumu sagatavot publikāciju zinātniski recenzējamam igauņu folkloras zinātnes žurnālam.
 
Baiba Bela-Krūmiņa referātā “Memories continued and interrupted: generations and social memory in Latvia” pievērsās koncepta “cohort generation” (Mannheim 1952, Riley 1988, Miller 2000) pielietojumam Latvijas realitātes pētniecībā, kad vienas paaudzes atmiņas ar notikušo netiek pilnībā pārraidītas nākamajām paaudzēm, kuras nepārņem šīs atmiņas pilnībā. Autore piedāvāja pētījumu par 20. un 30. gados dzimušo cilvēku atmiņām par daudzajiem vēsturiskajiem notikumiem viņu dzīvē, atklājot, kā pat vienā un tai pašā paaudzē var nošķirt divas grupas sociālās atmiņas ziņā, ko ietekmējis vēsturiskais un politiskais konteksts.
 
 
Socioloģijas, etnoloģijas un kultūras studiju sekcijas klausītāji sekoja līdzi identitātes pētījumu grupas pārstāvju Ineses Runces un Vallijas Rones referātam  “The construction of new model of relations between „center and periphery” in Latvia”, kurātika aplūkotas diskusijas par Latgales reģionālo identitāti, un tās struktūrelementiem. Pēc Atmodas laika politiskā elite aizvien vairāk tiecās uz Latvijas kultūras un lingvistiskās unifikācijas sasniegšanu, kas konfrontēja ar Latgales atšķirīgo kultūras, etnisko un reliģisko savdabību, kāda bija attīstījusies kopš XVII gadsimta. Latgales reģionālās identitātes pieņemšana politiskajā līmenī atkal atsākās tikai pirms kādiem pieciem gadiem, iesaistot cilvēkus, institūcijas, NVO un izraisot diskusijas kā Latgalē, tā galvaspilsētā Rīgā. Šo diskusiju nozīmīgumu nosaka tas, ka to ir aizsākušas nevis “augšas”, bet gan vietējie intelektuāļi, mākslinieki, skolotāji, Baznīcas pārstāvji, tādejādi veidojoties jaunam “centra” un ”perifērijas” attiecību modelim.
 
Šajā sekcijā uzstājās arī Ainārs Dimants ar priekšlasījumu “Different Journalistic Cultures as a Factor for Formation of National Identity in Latvia”, kurā prezentēja FSI pētījumu rezultātus par krievu un latviešu valodas sabiedriskās plašsaziņas līdzekļu ietekmi uz nacionālās identitātes veidošanos Latvijā. Autors norāda, ka līdzās pastāv trīs dažādas žurnālistikas kultūras, kas ietekmē nacionālās identitātes veidošanos. Tās ir: modernā Rietumu žurnālistikas kultūra, kas nošķir ziņas un komentārus, izdevējdarbības autonomiju no īpašnieka, un ko raksturo korporatīvā sociālā atbildība par žurnālistikas kvalitāti. Otrkārt, jo sevišķi krievu mēdijiem ir raksturīga žurnālistikas kultūra, kas nenošķir ziņas un komentārus, kas dod daudz lielāku iespēju manipulēt ar krievu etnisko identitāti. Visbeidzot, trešā ir postpadomju autoritārās žurnālistikas kultūra, kur žurnālistika ir tikai instruments noteiktu mērķu sasniegšanai, kur ir atkarība no sabiedrības politiskām un ekonomiskām apakšsistēmām, un kas ir ļoti plaši izplatīta kā latviskajā, tā krievu presē.
 
Filozofijas, folkloras un reliģijas sekcijas vadītāja pēc konferences rīkotāju lūguma bija FSI vadošā pētniece Māra Kiope, kuras izaicinājums bija veicināt filozofu un folkloristu dialogu, kas nebūt nav ierasta lieta. FSI pētniece Velga Vēvere referātā “Rites of Homecoming – introduction, re-introduction and adaption of philosophical ideas in Latvia’s intellectual millieu” atklāja savus meklējumus pēc vienota teorētiska modeļa, ko varētu izmantot Latvijas trimdas tik dažādo mītnes zemju, universitāšu, virzienu un filozofisko strāvojumu pārstāvju – latviešu filozofu jaunrades analīzei.
 
 
Baltijas studiju 9. konference atkal bija ļoti daudzu un interesantu tikšanos vieta, iespēja ātri un mērķtiecīgi veidot akadēmiskos kontaktus un ieraudzīt jaunus, starptautiski nozīmīgus pētījumu virzienus, kas saistīti ar mūsu kultūru un identitāti.
 
 
 
Māras Kiopes teksts,
Vallijas Rones fotogrāfijas

 

Ievietots: 30.06.2011