Konference "Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa"
Sākumlapa >> Projekti >> ERAF Atbalsts starptautiskai sadarbībai >> Konference "Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa"

Izvilkumi no tēzēm konferencei "Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa"

Rezumējot pieteikšanos interneta lapā 3. septembrī, jāsecina, ka iesniegti 38 pieteikumi, lai uzstātos
starptautiskajā konferencē. Sakarā ar to, ka LU Mazā aula ir paredzēta tikai 2 dienas, nav iespējams pieņemt visus pieteikumus, un arī daži no tiem precīzi neatbilst konferences izsludinātajai tematikai. Tomēr lielākais vairākums tēžu ir akceptētas. Publicējam izvilkumus no dažām pieteiktajām tēzēm. Tēzes publikācijas formā var saņemt LU FSI, 506. istabā pirms konferences, kā arī reģistrācijas dienā LU Mazajā aulā. Programmu referentiem, kuru tēzes ir akceptētas, sākot no 10.09 nosūtīs konferences atbildīgā sekretāre Liena Vijupe, tel. LU FSI 67229208


 

IZVILKUMI NO DAŽĀM LĪDZ 1.SEPTEMBRIM PIETEIKTAJĀM KONFERENCES TĒZĒM

 

Visas publicētās tēzes - grāmatiņas veidā - tēžu autori varēs saņemt LU FSI, Akadēmijas laukums 1, 506. istaba, kā arī konferences laikā, reģistrējoties 20.-21.09, LU Mazajā aulā.

 

Hans Poser. (Berlīnes tehniskā universitāte). Ethics of technology as a European task.

 

            [..] Technology and its impact does not have any global barrier – the way technology permeates across the world can be seen in the identical concepts and technologies used in most commercial cars sold by companies like VW, Ford, or Toyota. The impact of technology can also be the same, as seen by the identical radioactive fallouts of nuclear mishaps in Japan's Fukushima, or in Riga. However, not only does the views and understanding of technology differ, but also the way in which culture is influenced by technology and how culture influences technology. So, even in Europe, safety and security standards of technology differ to some extent. This demands a kind of engineering morality, also called engineering ethics, which we have to have in common, in Europe and in the world. [..]

       If ethics of technology depends primarily on responsibility, this seems to be a consequentialist ethics, and if it depends on better ends, one might expect ethics of an utilitarian type. But, this is much too narrow, because not only actions, but also means, will be evaluated, and evaluations presuppose values. Moreover, as the ethical codes of engineers will show, mental attitude plays a central role. In fact, it makes no sense to ask for ethics of technology, as a type of Mill’s utilitarianism, Kant’s duty ethics, Rawls’ distributive ethics, Scheler’s value ethics, or, of Aristotelian virtue ethics: all of them pick up just one element of morality in seeking for a general foundation – and, as we know, without success. Instead of this, we are not looking for an absolute foundation, but for a kind of ‘mesotes ethics’ with so to say mid-level principles, combining all these approaches without dogmatism and open for alterations. [..]

 

 

 

      [..]Fundamentals of Engineering Ethics

 

  • Engineers are responsible for their professional actions and tasks corresponding to their competencies and qualifications while carrying both individual and shared responsibilities
  • Engineers are committed to developing sensible and sustainable technological systems
  • Engineers are aware of the embeddedness of technical systems into their societal, economic and ecological context, and their impact on the lives of future generations
  • Engineers avoid actions which may compel them to accept given constraints and thus lead to reducing their individual responsibility
  • Engineers base their actions on the same ethical principles as everybody else within society. They honour national laws and regulations concerning technology use, working conditions, and the natural environment
  • Engineers discuss controversial views and values across the borders of disciplines and cultures
  • Engineers apply to their professional institutions in cases of conflicts concerning engineering ethics
  • Engineers contribute to defining and developing further relevant laws and regulations as well as political concepts in their countries
  • Engineers are committed to keeping up and continually developing further their professional skills and competencies

·         Engineers are committed to enhancing critical reflection on technology within schools, universities, enterprises, and professional institutions”. [..]

 

 

 

Jānis Tālivaldis Ozoliņš.  Peer Review: A key component of the research ethics approval process. [Australian Catholic University]

 

            Peer review is recognised in the academic community as an important means of attesting to the quality of academic research work which is offered for publication. That the system is not foolproof is also recognised and there has been some discussion in the literature of how the process of peer review may be improved. Not so well recognised is the need for peer review of research projects before they commence. In particular, this is crucial where research projects involve human participants.

            Biomedical research quite often carries significant risk for the participant and so before an ethics committee can approve a research proposal, it must satisfy itself that the research to be undertaken has research merit and is being conducted by researchers with the appropriate training and skills to achieve the outcomes being aimed for by the research. The same will be the case for research involving human participants in other non-biomedical areas of research. This paper examines some of the issues associated with peer review of research prior to its approval by an ethics committee. It argues that there are significant advantages for researchers in having their research projects peer reviewed before they seek ethics approval. Some models for peer review of different kinds of research are briefly discussed. [..]

 

 

Igors Šuvajevs. Filosofija un ētika.

 

Ētiskās problemātikas aktualizēšana ļauj izvirzīt dažus jautājumus. Otfrīds Hefe jautājumu par morāli pielīdzina naudas jautājumam. Un bilst, ka parasti par to sāk intensīvi runāt, kad naudas vai morāles trūkst vai tā devalvējas. Morāles gadījumā gan lielākoties norāda uz citiem. Vai tiešām ar morāli, ētiku ir tik bēdīgi? Varbūt problemātiska ir kaut kādu jomu vai profesionālā ētika? Varbūt problemātiska ir zinātnieka ētika? Šajā sakarībā var pajautāt, vai arī filosofam ir nepieciešama profesionāla ētika? Dīvains jautājums, ja pieļauj, ka ētika ir filosofijas sastāvdaļa vai disciplīna. Savukārt pretējā gadījumā var atrunāties — kāda gan filosofam daļa gar aplicējamo ētiku. Tā ne tikai atrunājas, bet arī rīkojas. Var gan šaubīties, vai šāda aplicējamā ētika vispār ir ētika. Taču arī ar filosofiju acīmredzot nemaz nav tik vienkārši. Ekkehards Martens pat uzsver: „Aplicējamās ētikas vietā mums patlaban ir nepieciešama aplicējamā filosofija.” Nepieciešama lietojama, proti, dzīvojama filosofija, t.i., dzīvesmāksla. Tās izkoptība varbūt mazinātu konjunktūriskās aplicējamās ētikas nepieciešamību. Vai esot tikumīgam, krietnam, ir vajadzīga vēl kaut kāda īpaša ētika? Varbūt tāda ir nepieciešama tikai robežgadījumos, tur, kur iziet ārpus līdzšinējās morālās, ētiskās dzīvespasaules? [..]

Mūsdienīgā zinātne ir kļuvusi par uzņēmējdarbību vai pastāv ciešā saistībā ar to. Iespaidīgs šāda uzņēmēja-zinātnieka tips, kas vienlaikus ir emblemātiska zinātniska figūra, ir Pastērs. Viņš nodrošināja, ka no visiem valsts izdevumiem zinātnei Francijā viņam tiek 10%.Nav noliedzama bakterioloģijas nozīme, taču tā veidojas kā jauns koloniālizēšanas variants, turklāt Pastērs naudas līdzekļus izmanto arī savām vajadzībām, bet kopumā līdzekļu izmantošana nemaz nav tik lietderīga. Taču viņa piemērs par zinātni kā uzņēmējdarbību ir tik uzskatāms, lai šajā jautājumā vairs neiedziļinātos. Taču citi aspekti gan nav apejami. Var norādīt uz tradicionālo zinātņu iedalījumu trijās grupās; dabaszinātnēs, humanitārajās un sociālajās zinātnēs. Laikam jau lieki bilst, kas ir uzkundzējies, nostiprinājies zinātņu hierarhijā. Nereti citām zinātnēm pat tiek liegts zinātnes statuss, neveiksmes gadījumā tās var pieciest. Taču tādā gadījumā, piemēram, humanitārajām un sociālajām zinātnēm tiek uztiepti dabaszinātņu kritēriji. Turklāt, vismaz Latvijā, ir jāņem vērā arī vēsture. Padomju laikos nostiprinātās dabaszinātnes un tehniskās zinātnes ir sajūgtas ar militārismu, to pārstāvji (protams, ne visi) ir cieši saistīti ar drošības struktūrām. Šīs varas pozīcijas un sadarbība tiek pārmantotas, dažkārt tās rezultējas jaunā zinātniskā uzņēmējdarbībā. Ja zinātnes tiek salīdzinātas ar spēli, tad visnotaļ pamatoti var teikt, ka patlaban šī spēle nav godīga. Zinātnes pasaulē nelabprāt tiek runāts par varu, taču zinātne ir arī varas jautājums. Zinātne ir dispozitīvs, kura viena puse ir zināšanas, bet otra — vara. Iespējams, ka zinātnes pasaulē visvairāk trūkst tieši varas ētikas. [..]

[..] Principā šāda Akadēmiskās ētikas komisija funkcionē kā administratīva institūcija noteiktu personu interesēs, ētiskie jautājumi nav tās primārais uzdevums. Toties S. Lasmane uzstājas kā praktiskās, aplicējamās ētikas lietpratēja, raksta par godprātību, godu, cieņu, atbildību saistībā ar komunikācijas ētiku. [..] Kā ētisku izstrādņu autora rakstītais sabalsojas ar paša rīcību? Kādas ir filosofijas un ētikas attiecības? Varbūt ir vērts padomāt par ētikas filosofiskumu? Vai filosofija ir zinātne? Ciktāl ir pieļaujama tās zinātniskošana? Varbūt laiks uzsvērt filosofijas filosofiskumu? Un kāds galu galā ir Latvijas filosofu ētoss? [..]  

 

 

Maija Kūle. Zinātnieka ētika: Latvijā un pasaulē.

 

            [..] Zinātnieka ētikas jautājumi, īpaši pēc Otrā pasaules kara, ir kļuvuši par sabiedriskiem – morāles – jautājumiem. Tie ir nonākuši plašas publikas redzeslokā, kas ar mediju starpniecību piedalās viedokļu veidošanā. Zinātnieka ētiskās uzvedības jautājumi tagad ir atvērti nespeciālistiem, sociālajiem aktīvistiem, nemierīgiem pensionāriem un augstskolu pirmkursniekiem, nezinošiem žurnālistiem, kas ātri sacer spriedumus par lietām, kuras nesaprot. [..] Zinātnieka ētika tagad ir caur un caur sociāla ētika, kas pakļaujas sabiedrības kopnoskaņām un varas pieprasījumam. Tajā ir ļoti maz metafizikas, minimāli teorētiski apsvērumi, taču daudz situatīvu spriedumu un mainīgu noskaņojumu. Praktiski tā ir prasība gan varas līmenī, gan Kodeksu līmenī pēc zinātnieka morāles priekšrakstu ievērošanas.

            [..] Kas starptautiskos apcerējumos tiek uzskatīti par zinātnieka parastākajiem pārkāpumiem? Interneta avoti min plaģiātismu, interešu konfliktu, cilvēku izmantošanu par līdzekli pētījumā, aizbildināšanos ar nepareizu uzvedību pētījumā, intelektuālā īpašuma piesavināšanos, datora aprēķinu privatizēšanu, seksuālu uzmākšanos utt. (www2.cmu.edu/policies un http:onlineethics.org). Kā redzams, visi šie pārkāpumi ir sociālas dabas, saistīti ar attiecībām ar citiem cilvēkiem, īpašumu, komunikāciju. [..] Nekas no minētā nav paša zinātnieka kā patiesības meklētāja ētikas jautājums, bet gan ir zinātnieka attiecību ar sabiedrību raksturojumi. Zinātnieks nedrīkst būt viens pats, nedrīkst būt savdabis, rezultāti ir jādod citiem un jābūt sabiedrības dzīvesveida akceptētam pilsonim. Nav paš-ētikas, bet ir sabiedrības tā brīža konstruētā zinātnieka morāle.

 

            [..] Zinātnes pārveide līdz ar privatizāciju, likvidāciju, kapitāla un tirgus ieviešanu ir noritējusi nemanāmi, prom no acīm. Saprotams, ka deviņdesmitajos gados zinātnes pārvaldības sfērā ielauzās aktīvi biznesa cilvēki un varbūt daudz kas notika pašu zinātnieku naivuma dēļ, atdodot un pārdodot savus sasniegumus, eksperimentālos ražošanas cehus, utt. Tomēr nevar noliegt, ka bez pašu zinātnieku klātbūtnes tas nevarēja notikt. [..] Zinātnieka ētika šodien ir maksimāli sašaurināta, tā nepieskaras sabiedrības politiskajām un ekonomiskajām norisēm, neprasa atbildību plašākā mērogā par visas zinātnes nozīmīgumu sabiedrībai, bet mīņājas ap zinātnieka uzvedību.

 

            [..] Starptautiskajā līmenī publicētajos universāla rakstura darbos par zinātnes ētiku parasti neapspriež Austrumeiropas un Viduseiropas deviņdesmito gadu norises, kad lielā mērā tika sagrautas racionāli darbojošās zinātnes un zinātniski ražojošās institūcijas. To mēdz piedēvēt reformām, lai gan šajos procesos ir daudz vairāk neētiskas rīcības, pašlabuma meklēšanas, kolēģu darba noliegšanas un piesavināšanās, ekonomiskas tuvredzības nekā tajos individuāla rakstura Zinātnieka ētikas kodeksa pārkāpumos, par ko, izvirzot priekšplānā, mēdz runāt kopš deviņdesmito gadu vidus. [..]Mūsdienās, un tas attiecas arī uz Latviju, ir radusies jauna problēma: ne tikai lietot ētisko diskursu, bet gan to pirmām kārtām aizsargāt no nelietīgas valkāšanas. [..]Ētika nonāk intrigantu, mahinatoru un pūļa varā, kas spriedumus balsta uz sadomāto un saklausīto. LU Akadēmiskās ētikas komisijas spriedums par pārkāpumiem filosofu profesoru Riharda Kūļa un Igora Šuvajeva tulkojumos un attieksmē pret studentu X, 2010. gadā tika skaļi izbaudīts publiskajā telpā un tagad var kalpot kā piemērs manipulācijai, ko nozīmē, ja spriedēji – žurnālisti– nesaprot un nespēj novērtēt klasikas tulkošanas darbu un nepārzina situāciju ar studentu X fakultātē. Taisīja "publisku ētiku", sanāca neētisks un manipulatīvs pasākums. [..]

 

           

 

Jānis Broks. Par ētiskā robežām zinātnē.

[..] Runājot par zinātni ētiskā aspektā mēdz iezīmēt jau pieminētās iekšējās (internās) un ārējās zinātnes ētikas apgabalus. Attiecībā uz interno tematiku šķiet ir pamatoti dēvēt to par zinātnieku ētiku, jo tā aptver galvenokārt pašu pētniecisko darbību. Tradicionāli arī ārējos ētiskuma sižetus risina zinātnieki, jo viņi taču it kā vislabāk var zināt savu rezultātu iespējamos pielietojumus un to sekas. Vēsture gan liecina, ka paši zinātnieki dažādu iemeslu dēļ ne vienmēr ar savas darbības ārējām un attālām sekām ir spējuši tikt pietiekamā skaidrībā. Daudzos jautājumos par zinātniskās darbības iespējamo rezultātu iespējamām lēmumi ir jāpieņem politiķiem, biznesa aprindām. Būtu naivi no viņiem prasīt lielāku kompetencei un atbildību par to, uz kādu ir spējīgi paši zinātnieki. Ne reti šo trūkumu cenšas novērst intensificējot zinātniskās darbības tiesisko regulējumu. Dažkārt izskan aicinājumi ievērot tradicionālākus ietvarus, kurus piedāvā reliģija. Tomēr šķiet, ka nav vēl izmantotas visas iespējas, ko paver pati zinātne. 

Raivis Bičevskis. No fenomenu pieredzes uz zinātnes ētiku.

            Zinātnes ētikas jautājumi bieži tiek aplūkoti tikai kā zinātnei internu vai eksternu kontrolējošo institūciju un regulējošas likumdošanas kompetencē esoši jautājumi. Tie tiek pat aplūkoti atsvešināti no zinātņu prakses, no zinātnieka vai zinātnieku kopienas konkrētajiem uzdevumiem, pat – atrauti no konkrētās zinātnes priekšmetiskā lauka un metodes. Var runāt pat par zinātnes ētikas un zinātnieka ētosa nošķiršanās procesu, kura saknes meklējamas zinātnes izpratnes transformācijās Eiropas domas vēsturē. Svarīgs uzdevums ir apjaust saiknes, kas tomēr pastāv starp zinātnieka ētosu un zinātnes ētiku arī būtiski izmainītā eiropeiskās zinātnes un sabierības mūsdienu situācijā. Lai par šādām saiknēm runātu, tuvāk jāraksturo zinātnieka ētoss. To var veikt, pārdomājot dažādus nozīmīgus ētiskus konceptus, kuri zinātnes pašapjēgsmei ir piedāvāti (piem., atbildības princips u. c.). Šajās pārdomās jākonstatē, ka zinātnieka ētosā iekļaujas ne tikai subjektīvi apgūta morāle vai noteiktā sabiedrībā vai kopienā pieņemtu normu akceptēšana. Subjektīvā ētika un normatīvisms ētikā nav vienīgais un izšķirošais pamats, kas nodrošina saikni starp zinātnes ētiku un zinātnieka ētosu.

            Šis pamats meklējams noteiktā noskaņotībā, kas vispār raisa zinātnisku interesi par realitāti tās daudzveidīgumā un vienotībā. Šādu noskaņotību sengrieķu filozofi aprakstījuši kā izbrīnu. 20. gadsimtā Martins Heidegers apraksta šo noskaņotību kā izbrīnu un šausmas. Var atrast daudzus piemērus no zinātnes un filozofijas vēstures un šodienas, kuros gan paši zinātnieki, gan par viņu praksi domājoši filozofi pūlējušies raksturot noskaņotību, kas atbilstu zinātnieka pieredzei uzsākot to īpašo dzīves ceļu un uzlūkojot realitāti tajā īpašajā veidā, kuru sauc par zinātni. Lai arī kā šī noskaņotība (zinātnes sākotne) tiktu raksturota (piem., „godbijība pret visu dzīvo” utml.), raksturojumos atkārtojas vairāki akcenti, kuriem būtu jāpievērš īpaša uzmanība, jo tie norāda uz saikni starp zinātnieka pētniecisko praksi un zinātnes ētiku, kas nav tikai subjektīva, vai tikai normatīva.

 

             Gan subjektīvajai, gan normatīvajai ētikai zinātnē jāsmeļ no avotiem, kas atklājas pārdomājot noskaņotības aspektus, kuri aprakstāmi kā daudzpakāpju pieredze un kurus var propedeitiski saukt par „lietu valodu”, „transitīvu atraisīšanos no pieredzes kodifikācijām”, „repulsīvām apziņas izmaiņām”.  

 

 

 

Anna Kande. Antīko tekstu interpretācijas metodes un pieredzes P. Ado filosofijā.

 

            [..] Pjērs Ado runā par divu šķietami pretrunīgu pozīciju nepieciešamu apvienošanu, „vēstures interpretēšanai, starp citu, tāpat kā jebkura cita veida cilvēciskajai aktivitātei, ir jātiecas atbilst divām visai pretrunīgām, taču vienādi svarīgām prasībām: vēsturiskās realitātes uztveršanai un novērtēšanai ir nepieciešama, no vienas puses, apzināta pašiesaistīšana, no otras puses, pilnīga sevis pārvarēšana. Šī pētnieciskā askēze ir ceļš uz bezkaislīgu un objektīvu novērtējumu, kas ļauj saskatīt vēstures eksistenciālo nozīmi, tādi padarot mūs par vēsturiskām būtnēm.” Šī pretrunīgā atziņa pauž cilvēciskās attieksmes ideālu, tiecība uz kuru ir cilvēka augstākais uzdevums. Tekstu pētniekam, līdzīgi biologam vai fiziķim, pārvarot savu subjektivitāti, ir jātiecas uz šī ideāla īstenojamību – uz patiesību. Ado noraida vēsturnieku centienus deformēt tekstu jēgu, lai tuvinātu tos mūsdienu garīgajām prasībām. Tā vietā, lai tekstus „pārceltu” un adaptētu mūsdienu pasaulē, darbu jēgas izpratne pieprasa to „atgriešanu tur, no kurienes tie ir nākuši”. Un tikai atklājot kāda darba objektīvo cilvēcisko nozīmi, ir iespējama produktīva tās pārnešana sev esamība. Šāda pārnešana nenozīmē antīko tekstu mūsdienīgu aktualizāciju, bet gan to radīto ietekmju realizāciju iekšējos cilvēciskajos aktos. [..]

 

 

Velga Vēvere. Zinātnes komunikācijas sociālajos medijos: ētiskie aspekti

 

            [..]  Ja tradicionālais un ilgstoši praktizētais zinātnes komunikācijas veids var tikt raksturots kā “ nepietiekamības” modelis(tas paredz neizbēgamas plaisas starp akadēmisko un neakadēmisko vidi eksistēšanu un komunikācijas vienvirziena izglītojošo raksturu), tad mūsdienu “ pietiekamības”  modelisparedz neakadēmiskās sabiedrības iesaisti stratēģisku, taktisku, politisku un ekonomisku lēmumu pieņemšanā. Tā rezultātā pētniekiem nākas nodarboties ar populāro zinātni, esejistiku un publicistiku. Še rodas divi ar akadēmiskās darbības ētiku saistīti jautājumi: Vai publikas nespēja pilnībā iedziļināties pētāmajos jautājumos un ikdienas domāšanas līmenis nenostāda zinātnieku eksistenciālas dilemmas priekšā: pētīt un tapt aprietam vai nepētīt un atražot triviālas nostādnes? Kādēļ zinātniekam, it īpaši ja viņa darba rezultāti ir „nepraktiski” (acumirklī praksē neieviešami) nākas būt apsūdzētā situācijā?  Tomēr šo situāciju nevar uzlūkot vienpusīgi, jo sabiedrības iesaiste aktualizē jautājumu par zinātnieka atbildību par sava pētījuma rezultātiem un vai šādi rezultāti vispār tiek sasniegti? Iespējams, ka viens no risinājuma ceļiem ir jauno komunikācijas instrumentu un netradicionālo mediju izmantošana zinātnes komunikācijā.

            [..] Zinātnes emuārattiecības ļauj uzturēt dialogu ar sabiedrību uz paritātes principiem un pamatot akadēmisko pētījumu (kā eksakto, tā humanitāro) lomu un nozīmi sabiedrības attīstībā un intelektuālajā dzīvē, jo tas nozīmē iziet ārpus tradicionālās zinātnes komunikācijas robežām (publikācijām akadēmiskajos žurnālos, krājumos un monogrāfijās), jo tik izdzirdētam un vismaz uzklausītam ekonomiskās lejupslīdes, ko allaž pavada zināms intelektuālais cinisms, situācijā nozīmē izdzīvošanu, nīkšanu vai iznīcību. Taču vai atkal šādā gadījumā zinātnes attīstībā nedominē sabiedriskās domas spiediens un modes tendences? Ētiskais aspekts, kas izvirzās priekšplānā šajā gadījumā ir saistīts ar zinātniskās darbības ētiku, proti, atbildību par savu pētījumu ilglaicīgumu un akadēmiskajiem standartiem. Tajā pašā laikā zinātnes emuārattiecības jāuzlūko kā mediju attiecību sastāvdaļa. [..]

[..] Tas liek pārdomāt krīzes komunikācijas iespēja zinātniskās institūcijas un zinātnieku privātajos emuāros. Ētiskais aspekts, kas izceļams šajā situācijā: kā zinātniskam izteikt savas privātās pārdomas par aktuāliem jautājumiem, vienlaikus saglabājot integritāti savai pārstāvētajai institūcijai. Vai tas nozīmē iekšējās kritikas liegumu? Nē, drīzāk tas nozīmē argumentētu pozīcijas izklāsti un neiesaistīšanos savstarpējā virtuālā attiecību noskaidrošanā. [..] Jaunās komunikācijas formas, zinātnes emuārattiecības vispirmām kārtām paredz interaktivitāti, tas ir, atgriezenisko saiti un tiešaistes diskusijas, tieši tādēļ emuāristiem ir jāpārzina sava auditorija, tās intereses un uztverīgums – zināšanu un sapratnes līmenis, kā arī īpašs komunikācijas kā domapmaiņas (nevis viedokļa paušanas) veids.

Marco Simionato. Is there a limit to science?

            [..] a main question emerge: who or what can set a limit to scientific applications? This question seems very easy if we consider what has historically happened, i.e. the gradual setting of restrictions through laws, moral rules, and so on. But the question appears more difficult if we consider the above-mentioned limit in a strong way. What has historically happened is the imposition of a weak limit, that is a limit that one can bypass. Of course, a strong authority can give force to the limit it has imposed...but that doesn`t mean that the limit couldn`t be trespassed. As Hegel noticed in The Phenomenology of Spirit, recognition of a limit implies its overcoming.

            [..] This problem afflicts not only ethics of science, but also ethics in general. History shows as many limits of human behaviour has been increasingly trespassed, because the mere existence of a limit implies the existence of what stays beyond it, and this one implies the possibility that someone reaches it. So it seems ethics is doomed, because it works by limits and the meaning of limit is, in a manner of speaking, self-refuted.

 

            On the other hand ethics would be pointless without using limits. To this end it is very revealing that Heidegger considered ethics something impossible for its ontology, unless one means it in the following way (i.e. the correspondence between ethics and ontology): "If the name ‘ethics’, in keeping with the basic meaning of the word ethos, should now say that ‘ethics’ ponders the abode of man, then that thinking which thinks the truth of Being as the primordial element of man, as one who ek-esist, is in itself the original ethics.

 

So nothingness is the ethical limit of science. Does this limit affect the meaning of scientific and technological activities? That is what contemporary age should meditate on, remembering also that «when science tries to express its proper essence it calls upon the nothing for help." [..]

        



 

Ievietots: 08.09.2012     Aktualizēts: 23.09.2012
šī vietne izmanto Google Analytics sīkdatnes (cookies) apmeklējuma statistikai. Vietne vāc apmeklētāju datus tikai no pieteikšanās jaunumiem formas. Sīkdatnes Jūs varat atslēgt pārlūkprogrammas iestatījumos. Uzzināt vairāk