Konference "Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa"
Sākumlapa >> Projekti >> ERAF Atbalsts starptautiskai sadarbībai >> Konference "Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa"

Konferences norises pārskats

Konference notika no 20.-22. septembrim 2012.g. LU Mazajā aulā, piedalījās Austrālijas, Dānijas, Japānas, Vācijas, Lietuvas zinātnieki,
kā arī Latvijas filosofi, sociologi, vēsturnieki no dažādām augstskolām. Publicētas apjomīgas konferences tēzes,


 userfiles/FSI majas lapai Zinatnieka etika_Kopsavilkums.doc

 

2012.g. 20.-22. septembrim LU Filozofijas un socioloģijas institūts organizēja starptautisku zinātnisku konferenci "Zinātnieka ētika: Latvija, Baltija, Eiropa". Tā notika Rīgā, LU Mazajā aulā, Raiņa bulv.19, kā arī  LU VFF, Mārstaļu ielā 28/30, kur ar konferences norisi bija saistītas Baltijas-Vācijas augstskolu biroja rīkotās lekcijas "Zinātne un ētika" un diskusijas par zinātnieka ētiku, bioētiku, nākotnes sadarbības projektiem, starptautisku projektu organizēšanu, lai tos iesniegtu dažādos Eiropas fondos un Ietvara programmās.

Konferenci atklāja 20. septembrī LU Mazajā aulā ar LU rektora p.i. Andra Kangro uzrunu. Viņš atzīmēja tēmas svarīgumu visai Latvijas akadēmiskajai saimei, uzteica LU FSI aktivitātes problēmu aktualizācijā un apsveica augstos ārzemju viesus, profesorus ar līdzdalību šajā svarīgajā pasākumā.

Konferences organizatori prof. Maija Kūle un prof. Igors Šuvajevs kopā ar organizācijas komiteju, sekretāre Liena Vijupe pieteica aktuālos jautājumus, tika izdalītas konferences tēzes, kas sastāda apjomīgu krājumu. Izdotas ar ISBN 978-9934-506-02-4, UDK 17:001 (062) Zi 666. Konferences zinātniskā komiteja: prof. I. Šuvajevs, prof. M.Kūle, as. prof. J. Broks, prof. H.Pozers (Vācija), prof. A.Degutis (Lietuva), prof. J.Ozoliņš (Austrālija), prof. G.Miniotaite (Lietuva). Konferences organizācijas komiteja:  L.Vijupe (atbildīgā sekretāre), J.Broks (ERAF projekta kontaktpersona), V.Rone (ERAF projekta sekretāre), K.Auziņa (LU FSI sabiedrisko attiecību speciāliste), M. Dundurs (LU FSI speciālists saimniecības jautājumos). Tēzes izdošanai sagatavoja: L.Vijupe, M.Kūlis, M.Dundurs, A.Jāne. Tēzēs ievietota arī konferences programma, tās sadalītas 6 daļās: 1. Filosofija, ētika, zinātne, 2. Zinātnieks bioētikas, medicīniskās ētikas, ekoētikas jautājumus risinot, 3. Zinātnieka ētika: riski un atbildība, 4. apaļais galds un tam veltītās tēzes "Vēsturnieks un ētika", 5. Zinātnieka ētika; filosofu skatījums, 6. Bioētikas spožums un posts.

 

Konferences pirmo daļu vadīja prof. Rihards Kūlis. Tā veltīta tēmai:

Filosofija, ētika, zinātne. Uzstājās  Dānijas Ētikas centra vadītājs, Kopenhāgenas pedagoģiskās universitātes emer.profesors, FISP eks-prezidents, pasaulē pazīstams zinātnieks, kas vadījis Pasaules filosofijas kongresu Seulā prof. Peter Kemp par tēmu Love and Justice in Ricoeur. viņš uzsvēra P.Rikēra darbu nozīmību taisnīguma, atbildības un mīlestības kā ētikas stūrakmeņa analīzē.

Prof. Jānis (John) Ozoliņš: nolasīja referātu A key component of the research ethics approval process. Viņš uzmanību pievērsa jautājumam par zinātnieka ētiku recenzēšanas procesā, par prasībām, kas izvirzāmas zinātniekiem un parādīja piemērus no pasaules prakses. J.Ozoliņš atzina: "Peer review is recognised in the academic community as an important means of attesting to the quality of academic research work which is offered for publication. That the system is not foolproof is also recognised and there has been some discussion in the literature of how the process of peer review may be improved. Not so well recognised is the need for peer review of research projects before they commence. In particular, this is crucial where research projects involve human participants."

Prof. O.Hefe [Otfried Höffe] - pasaulē pazīstams vācu filosofs, viņa grāmatas tulkotas latviski, LU Goda doktors un LU Filozofijas un socioloģijas institūta Goda biedrs, Tībingenes universitātes profesors bija atsūtījis referātu: Die Moral als Preis der neuzeitlichen Forschung, kurā atgādina par jaunlaiku filosofijas lomu morāles izpratnes veidošanā.

 

Prof. Hans Poser - Berlīnes Tehniskās universitātes  profesors, ilgstoši rūpējies par Leibnica kopoto rakstu izdošanu, Pasaules Filosofu asociācijas direktoru padomes loceklis uzstājās par tēmu: Ethics of technology as a European task.Viņš uzrādīja inženierzinātņu ētikas pamatprincipus:

"Fundamentals of Engineering Ethics

·        Engineers are responsible for their professional actions and tasks corresponding to their competencies and qualifications while carrying both individual and shared responsibilities

·        Engineers are committed to developing sensible and sustainable technological systems

·        Engineers are aware of the embeddedness of technical systems into their societal, economic and ecological context, and their impact on the lives of future generations

·        Engineers avoid actions which may compel them to accept given constraints and thus lead to reducing their individual responsibility

·        Engineers base their actions on the same ethical principles as everybody else within society. They honour national laws and regulations concerning technology use, working conditions, and the natural environment

·        Engineers discuss controversial views and values across the borders of disciplines and cultures

·        Engineers apply to their professional institutions in cases of conflicts concerning engineering ethics".

Prof. Maija Kūle runāja par tēmu Zinātnieka ētika: situācija Latvijā un pasaulē.Viena no viņas tēzēm bija: "Latvijā realizētā zinātnes sistēmas izpostīšana, nekontrolēta privatizācija, nedomāšana par zinātnes stratēģisku  pārveidi nav ieguvusi ne tikai politisku vai tiesisku vērtējumu, pat ētiskie vērtējumi neizskan, it kā laiks pirms 20-15 gadiem būtu pazudis nebūtībā. Zinātnieka ētikas jautājumi mūsdienās tiek aplūkoti arī šādos rakursos: cik zinātne ir korumpēta (tas attiecas arī uz sabiedrību kopumā, jo zinātne ir tās daļa); cik zinātniekiem uzliktās prasības tiek sacerētas kādas grupas izdevīguma vārdā, piemēram, līdzekļu pārdales labad; kādā veidā - atbalstošā vai piesavinošā -  tiek realizēta mentora, zinātniskā vadītāja darbība, cik lielu ieguldījumu dabaszinātnēs dod pētnieku grupu priekšniecība un kā to publiski atzīmēt autorības sakarā; autortiesību pārkāpumi, nepatiesas un angažētas recenzijas, zinātnes pārvaldība noteiktu zinātnes nozaru labā, noniecinot citas nozares u.c. pēdējā pieeja šovasar bija raksturīga Latvijas Zinātnes padomes vadībai, noorganizējot dabaszinātnēm raksturīgu kritēriju prioritāti un atstumjot humanitārās zinātnes, neņemot vērā to specifiku un nacionālo nozīmi. Arī tas ir zinātnieka ētikas jautājums, pat ja zinātnieks ir nonācis pārvaldes sistēmā.  M.Kūle atzīmēja LZA Zinātnieka Ētikas kodeksa tapšanu, pie kodeksa šūpuļa stāvēja akadēmiķi Edgars Imants Siliņš, Austrālijas pilsonis akadēmiķis Jānis Priedkalns, akadēmiķi Jānis Stradiņš, Vija Kluša, piebiedrojās arī M.Kūle, akadēmiķis Andris Strakovs, korespondētāloceklis Arturs Balklavs-Grīnhofs u.c. Tāpat M.Kūle atzīmēja, ka radusies jauna problēma: ne tikai lietot ētisko diskursu, bet gan to pirmām kārtām aizsargāt no nelietīgas valkāšanas. Sarunai par ētiku un jābūt ētiskai, un tā nedrīkst sevī slēpt nekādus citus mērķus. Taču pēdējā laikā ir parādījusies tendence ētikas sfēru cieši sasaistīt ar administratīvo un pārvaldes sfēru. It īpaši administrācijai ētikas jautājumi var kalpot par vienu no "maigās" varas svirām, ko nedrīkstētu pieļaut paši Ētikas komisiju locekļi, taču tas notiek, tajā skaitā arī LU. Pazīstot mediju nespēju iedziļināties zinātnes būtībā, ziņnesības ātrumu, zinātnisko gadījumu sarežģītību, mēdz notikt, ka tā saucamie ētiskie pārkāpumi tiek apspriesti publiskajā telpā, kurā nav pietiekamas informācijas, saprašanas, taču vēlme organizēt skandālu. Par tādu izvērtās LU Akadēmiskās ētikas komisijas spriedums par pārkāpumiem filosofu profesoru Riharda Kūļa un Igora Šuvajeva tulkojumos un attieksmē pret studentu X, taisīja "publisku ētiku", sanāca neētisks un manipulatīvs pasākums. Ar prof. Rihardu Kūli 2012.g. LU noslēdza mierizlīgumu. No ētikas viedokļa šo pasākumu gūzmu medijos kā "ceturtajā varā" var vērtēt tikai un vienīgi kā nepieņemamu varas un nezināšanas izpausmi. No zinātnieka situatīvās morāles priekšrakstu viedokļa to var nosaukt par gadījumu, kad ētikas vārds tiek lietots citu interešu, nevis pašas ētikas labad.

Prof. Igors Šuvajevs nolasīja referātu  Filosofija un ētika.Viņš turpināja Latvijas zinātnieku ētikas analīzi un atzina: "Humanitārajām un sociālajām zinātnēm tiek uztiepti dabaszinātņu kritēriji. Turklāt, vismaz Latvijā, ir jāņem vērā arī vēsture. Padomju laikos nostiprinātās dabaszinātnes un tehniskās zinātnes ir sajūgtas ar militārismu, to pārstāvji (protams, ne visi) ir cieši saistīti ar drošības struktūrām. Šīs varas pozīcijas un sadarbība tiek pārmantotas, dažkārt tās rezultējas jaunā zinātniskā uzņēmējdarbībā. Ja zinātnes tiek salīdzinātas ar spēli, tad visnotaļ pamatoti var teikt, ka patlaban šī spēle nav godīga. Zinātnes pasaulē nelabprāt tiek runāts par varu, taču zinātne ir arī varas jautājums. Zinātne ir dispozitīvs, kura viena puse ir zināšanas, bet otra — vara. Iespējams, ka zinātnes pasaulē visvairāk trūkst tieši varas ētikas". Viena no prof. Šuvajeva domām bija, ka pašiem zinātniekiem, kas darbojas Ētikas komisijās, ir jābūt morāli skaidriem. Viņš parādīja piemēru: "LU prof. S. Lasmane ir LU Akadēmiskās Ētikas komisijas līdzpriekšsēdētāja, kuras vadībā tika skatīts inscenētais filosofu plaģiātisma skandāls, kurā izskan apsvērumi, ko viņa pati ir apgājusi vai pārkāpusi. Šādas komisijas darbību uzskatāmi raksturo arī protokolā fiksētās nenotikušās sarunas, jau iepriekš pieņemti lēmumi. Principā šāda komisija funkcionē kā administratīva institūcija noteiktu personu interesēs, ētiskie jautājumi nav tās primārais uzdevums. Toties Lasmane uzstājas kā praktiskās, aplicējamās ētikas lietpratēja, raksta par godprātību, godu, cieņu, atbildību saistībā ar komunikācijas ētiku", kaut arī pati, kā atgādināja Šuvajevs, savos darbos un praktizētajos tulkojumos nav morāli nevainojama.

Jaunie zinātnieki Dr. Gatis Krūmiņš, Dr. Astra Auziņa-Emsiņa ienesa ļoti būtisku aspektu konferences darbā, daloties pārdomās par Latvijas jauno zinātnieku apvienības ētikas komisiju: aktualitātes Latvijā. Viņu tēzes bija atzīmēt, ka Latvijas Jauno zinātnieku apvienības (LJZA) Ētikas komisija (EK) tika izveidota 2011. gadā, LJZA kopsapulcē tika apstiprināts arī LJZA EK Kodekss. EK sākotnēji tika izveidota ar sekojošu mērķi - lai sekmētu akadēmiskās un zinātnes ētikas normu ievērošanu Latvijas doktorantu un jauno zinātnieku vidū, kā arī attiecībā pret tiem. EK kodeksā tika noteikti arī dokumenti, kuri ir izmantojami kā ētikas normu avoti: “Zinātnieka ētikas kodekss” vai cits, saskaņā ar Latvijas Republikas Zinātniskās darbības likumu izstrādāts un pieņemts, zinātniskās pētniecības ētikas kritēriju un diskusiju principu kopums; Eiropas Komisijas “Eiropas pētnieku harta” un “Uzvedības kodekss pētnieku pieņemšanai darbā”; Citi piemēroti ētikas normu krājumi (t.sk.  augstskolu, profesionālo apvienību, izdevniecību un korporatīvie ētikas kodeksi vai deklarācijas). Atskatoties uz pirmo darbības gadu, teica referenti, jākonstatē, ka LJZA EK pildīja zināmas jauno zinātnieku arodbiedrības funkcijas, risinot jautājumus, kas bija saistīti ar jauno zinātnieku tiesību aizstāvēšanu. “Zinātnieka ētikas kodekss” tika izmantots, lai risinātu tādus jautājumus, kā zinātniskā darba vadītāja un izstrādātāja attiecības, kā arī plaģiātismu. Šobrīd ir skaidrs, ka LJZA EK ir lieli izaicinājumi, lai ētikas jautājumus skatītu plašāk un mudinātu zinātnieku sabiedrību izprast modernās pasaules zinātniskās ētikas pamatnostādnes. Viens no zinātnes ētikas jautājumiem, kas ir jāaktualizē, ir zinātnieka atbildība par publiskās naudas izlietojumu un sabiedrības informēšanu par šīs naudas izlietojuma lietderību – noderīgumu sabiedriskajām interesēm. Šis jautājums ir cieši saistīts ar zinātnieku un sabiedrības komunikācijas problēmām, daudzi zinātnieki ir iekapsulējušies savos pētījumos un nevēlas sabiedrību par tiem informēt, bieži šo komunikācijas aspektu uztver kā nesvarīgu. Diemžēl šādas situācijas sekas ir arī sabiedrības kopumā, tanī skaitā politiķu, vadošas ierēdniecības un citu lēmumu pieņēmēju, neizpratne par to, cik liela loma valsts nākotnes attīstībā ir straujam zinātnes finansējuma pieaugumam. Līdz šim šis jautājums ir skatīts tikai caur atsevišķu projektu nolikumu prizmu, sabiedrības informēšanas prasības no zinātnieku puses tiek uztvertas kā formalitāšu izpilde. Viens no soļiem, lai šo situāciju mainītu, ir “Zinātnieka ētikas kodeksa” iedzīvināšana, tanī skaitā liekot zinātniekiem saprast, cik būtiski ir popularizēt savu zinātnisko darbību. LJZA EK sadarbībā ar citām LJZA struktūrām, par nozari atbildīgo ministriju un zinātnieku sabiedriskajām organizācijām aktualizēs ētikas jautājumu aktualitāti, paplašinot rakursu, no kura tie ir jāskatās.

Konferences pirmās dienas otrā daļa bija veltīta tēmai:  Zinātnieks bioētikas, medicīniskās ētikas, ekoētikas   jautājumus risinot, vadīja asoc.prof. Jānis Broks, uzstājās prof. Noriko Hashimoto: Ethics and aesthetics in the technological conjuncture, Vācijas pasaulē plaši pazīstams zinātnieks, bioētiķis, medicīnas eksperts prof. Jens Reich: Ethical challenges from Individualized genomic Diagnostics, asoc. prof. Gunārs Brāzma: Zinātniskas argumentācijas izmantošana bioētikā: ”sudzisma” piemērs, prof. Vija Sīle: Patiesība un pacients bioētikas skatījumā - pagātnes un tagadnes kontekstā. Tematika bija ļoti plaša un daudzveidīga, gan par tehnoloģiju jauno pavērsienu, gan genoma līmeņa diagnostiku, Latviju pārstāvēja eksperti bioētikas jautājumos as. prof. G.Brāzma (LLA) un prof. Vija Sīle (RSU). Tematiskie risinājumi aplūkojami tēzēs.

Pirmās dienas beigu daļā, tāpat arī pēc referātiem izraisījās diskusijas, kurās tika noskaidroti zinātnieka ētikas un bioētikas jaunumi. Konferencē aktīvi piedalījās jaunā paaudze, filosofijas un citu fakultāšu studenti

Konferences otrajā dienā pasākumam bija 4 daļas. Pirmajā tika pārrunāta tēma: Zinātnieka ētika: riski un atbildība, vadīja prof. Igors Šuvajevs, uzstājās prof. Rihards Kūlis: Atkārtots tulkojums un autorības problēma, prof. Mirko Wischke: Schuld zwischen Verhängnis und Risiko. Über Gedächtnis und Verantwortung bei Karl Jaspers, prof. Algirdas Degutis: From Scientism to Moral Inversion, asoc. prof. Jānis Broks: Par ētiskā robežām zinātnē, prof. Gražina Miniotaitė: Scientist and power: Professor Gene Sharp and the liberation movement of the Baltic states, Dr.phil. Raivis Bičevskis: No fenomenu pieredzes pie zinātnes ētikas, Dr.phil. Velga Vēvere: Zinātnes komunikācijas ētika sociālajos medijos. Rihards Kūlis parādīja, ka pasaules praksē atkārtoti tulkojumi klasikas darbiem ir parasta parādība, ka Kants angliski izdots daudzas reizes, deva salīdzinājumus, kā arī paskaidroja savu ieguldījumu Kanta un citu klasiķu tulkojumos, veicot sistēmisku tekstu un filosofiju izpēti, darinot jaunus jēdzienus.

Jānis Broks atzina, ka tradicionāli arī ārējos ētiskuma sižetus risina zinātnieki, jo viņi taču it kā vislabāk var zināt savu rezultātu iespējamos pielietojumus un to sekas. Vēsture gan liecina, ka paši zinātnieki dažādu iemeslu dēļ ne vienmēr ar savas darbības ārējām un attālām sekām ir spējuši tikt pietiekamā skaidrībā. Daudzos jautājumos par zinātniskās darbības iespējamo rezultātu iespējamām lēmumi ir jāpieņem politiķiem, biznesa aprindām. Būtu naivi no viņiem prasīt lielāku kompetencei un atbildību par to, uz kādu ir spējīgi paši zinātnieki. Ne reti šo trūkumu cenšas novērst intensificējot zinātniskās darbības tiesisko regulējumu. Dažkārt izskan aicinājumi ievērot tradicionālākus ietvarus, kurus piedāvā reliģija. Tomēr šķiet, ka nav vēl izmantotas visas iespējas, ko paver pati zinātne.

Gražina Miniotaite, Lietuvas zinātniece, profesore parādīja atbrīvošanās kustības Baltijā ētiskos aspektus un nevardarbīgās pretošanās pasaulvēsturisko nozīmību, pieminot G.Šarpu.

Klausītāju lielu uzmanību izraisīja Lietuvas profesors Aļgirdas Degutis, kurš kaismīgi aplūkoja liberālisma politikas pēcpadomju valstīs negatīvo ietekmi uz tautas attīstību un vērtību izpratni. Tas bija īsts filosofa patoss, uz kuru atsaucās klausītāji ilgi vēl pēc konferences spriežot par izvirzītajām tēzēm.

Velga Vēvere pievērsās zinātnes komunikācijai un ētikas problēmām, atzīmējot : "Zinātnes emuārattiecības ļauj uzturēt dialogu ar sabiedrību uz paritātes principiem un pamatot akadēmisko pētījumu (kā eksakto, tā humanitāro) lomu un nozīmi sabiedrības attīstībā un intelektuālajā dzīvē, jo tas nozīmē iziet ārpus tradicionālās zinātnes komunikācijas robežām (publikācijām akadēmiskajos žurnālos, krājumos un monogrāfijās), jo tik izdzirdētam un vismaz uzklausītam ekonomiskās lejupslīdes, ko allaž pavada zināms intelektuālais cinisms, situācijā nozīmē izdzīvošanu, nīkšanu vai iznīcību. Taču vai atkal šādā gadījumā zinātnes attīstībā nedominē sabiedriskās domas spiediens un modes tendences? Ētiskais aspekts, kas izvirzās priekšplānā šajā gadījumā ir saistīts ar zinātniskās darbības ētiku, proti, atbildību par savu pētījumu ilglaicīgumu un akadēmiskajiem standartiem. Tajā pašā laikā zinātnes emuārattiecības jāuzlūko kā mediju attiecību sastāvdaļa."

 

Otrās dienas otrā daļa bija veltīta "apaļajam galdam" jeb vēsturnieku disputam par vēsturisko pētījumu ētiku. Vadīja  Dr. Andris Šnē. Uzstājās prof.Ilgvars Butulis: Vēstures pētniecība un ētika (Daži aspekti 21.gs.sākumā), prof. Guntis Zemītis: Vēsturnieks seko laikam. Cik tālu?; Kaspars Zellis: Sociālā atmiņa un vēsturiskā atbildība; Dr.Guntis Kalme: Vēsturnieka atbildība par vēsturi: nacionālo identitāti konstituējošais           aspekts; Mārtiņš Mintauts: Kultūras mantojums kā ētiska problēma; Sandra Zirne: Arheologu profesionālās ētikas jautājumi kultūras mantojuma aizsardzības kontekstā; Dr.Gunita Zariņa: Bioarheoloģisko pētījumu ētiskie aspekti. Kā apgalvoja referenti un klausītāji, šī bija tikai otrā reize, kad vēsturnieki satiekas specialitāti interesējošā disputā, izdarot secinājumus, ka daudzas ētikas problēmas vēsturē nav tikušas apzinātas un disputi jāturpina.

 

Zinātnieka ētiku filosofu skatījumā trešajā daļā aplūkoja Iveta Pirktiņa: Zinātnieka ētika: situācija Latvijā un pasaulē; Marco Simionoto: Is there a limit to science?; Edijs Šauers: I.Kants par filosofa un zinātnieka uzdevumiem; Ģirts Jankovskis: Zinātne – zināšana un griba. Zinātniskās izziņas problēma Hēgeļa filozofijas kontekstā; Anna Kande: Antīko tekstu interpretācijas metodes un pieredzes P. Ado filosofijā; Laura Bitiniece: Morāle un meli: Platona γενναῖόν ψευδoς; Ansis Zunde: Par filozofijas Alas ētosu un oikonomiju.

Ceturtā daļa bija veltīta tēmai - Bioētikas spožums un posts: Latvijas skatījums, Uzstājās Dr. Signe Mežinska: Zinātnieka ētika un biobankas; Dr. Vents Sīlis: Bioētika - tanatopolitikas attaisnojums vai izaicinājums? Iļja Boļšakovs: Cilvēka daba, dabiskais likums, transhumānisma ētiskie izaicinājumi. Tai bija praktiska ievirze ar piemēriem no Latvijas medicīnas sfēras.

 

 

Ievietots: 08.11.2012     Aktualizēts: 09.11.2012
šī vietne izmanto Google Analytics sīkdatnes (cookies) apmeklējuma statistikai. Vietne vāc apmeklētāju datus tikai no pieteikšanās jaunumiem formas. Sīkdatnes Jūs varat atslēgt pārlūkprogrammas iestatījumos. Uzzināt vairāk