Konference "Jaunatne Latvijā, Eiropā, pasaulē"
Sākumlapa >> Projekti >> ERAF Atbalsts starptautiskai sadarbībai >> Konference "Jaunatne Latvijā, Eiropā, pasaulē"

2012. gada 1. un 2. jūnijā Latvijas Universitātē notika starptautiska konference «Jaunatne Latvijā, Eiropā, pasaulē: iespējas un riski», kurā jaunatnes pētnieki, jaunatnes politikas veidotāji un jaunatnes darba organizatori tikās, lai plaši un vispusīgi analizētu jauniešu dzīves problēmas Latvijā un pasaulē, popularizētu un pievērstu uzmanību jaunatnes pētījumu rezultātiem, veidotu ciešāku sadarbību starp jaunatnes pētniekiem un jaunatnes politikas veidotājiem kā Latvijā, tā arī starptautiskā mērogā.


Tēzes un programma

Papildus materiāli — konferences mikro-lapā


 

Pārskats par konferences norisi

Šī bija otrā tik plaša mēroga jaunatnes pētniecībai veltītā konference, kuru organizēja LU Filozofijas un socioloģijas institūta jaunatnes pētnieku grupa. Pirmā konference «IT laikmets: jaunatne un sociālās izmaiņas» notika tieši pirms 10 gadiem. Šoreiz īpaša uzmanība tika pievērsta pētnieku sadarbības tīkla veidošanai un nostiprināšanai, jauno pētnieku un dažādu nozaru speciālistu piesaistei, sniedzot starpdisciplināru analīzi un skatījumu uz jaunatnes problēmām, kā arī diskusijām par jaunatnes pētniecības lomu jaunatnes politikas izstrādē un īstenošanā.

Divu dienu laikā jauniešu situācija globalizētā un mainīgā sabiedrībā tika aplūkota 63 referātos. Referātu tematika aptvēra visplašāko problēmu loku, kas tika analizētas balstoties uz Latvijā un pasaulē veikto pētījumu rezultātiem, dažādu valstu pieredzi. Tika apspriestas arī jaunas pieejas jaunatnes pētniecības metodoloģijā un metodikā. Konferencē ar referātiem uzstājās jaunatnes pētnieki, dažādu nozaru speciālisti no Latvijas, Somijas, Kanādas, Nīderlandes, Īslandes, Polijas, Grieķijas, Itālijas, Krievijas un Baltkrievijas, veidojot inovatīvu starpnozaru dialogu par jaunatni globālajā telpā.

 
 
 
1. attēls. Pirmā plenārsēde
 

Pēc konferences atklāšanas Latvijas Universitātes Lielajā Aulā, kur ievadvārdus teica LU zinātņu prorektors Indriķis Muižnieks, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas biedre Vineta Poriņa, Izglītības un zinātnes ministrijas Jaunatnes politikas nodaļas vadītāja Diāna Sīmansone un LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece Ilze Trapenciere, vairāk nekā 140 konferences dalībniekiem un interesentiem bija iespēja noklausīties referātus un piedalīties diskusijās divās plenārsēdēs, septiņās paralēlās sekcijās, piedalīties programmā «Jaucot robežas», kurā tika piedāvāts atšķirīgs skatījums uz dažādu paaudžu jauniešu dzīves gaitām ar dokumentālistu acīm, tuvāk iepazīties ar dzīves notikumu analīzes pieeju longitudinālajos jaunatnes pētījumos šim nolūkam organizētā meistarklasē, kā arī pietuvoties jauniešu ikdienas dzīvei un domu pasaulei, aplūkojot jauniešu fotostāstu konkursa «Manas iespējas un mani riski» labāko darbu izstādi. Fotokonkurss tika rīkots konferences sagatavošanas ietvaros.

 
 
2. attēls. Vineta Poriņa
 
 
 
3. attēls. Konferences dalībniekus uzrunā Diāna Sīmansone
 
 
 
4. attēls. Konferences starplaikos apmeklētājiem bija iespēja aplūkot un novērtēt jauniešu fotostāstu konkursa «Manas iespējas un mani riski» labāko darbu izstādi
 

Konferences pirmo plenārsēdi, kuras pirmajā daļā tika nolasīti 4 referāti, atklāja Eiropas Padomes un Eiropas Komisijas Jaunatnes Partnerības eksperts Hanss Joahims Šilds (Hans-Joachim Schild). Savā referātā eksperts uzsvēra stratēģiskas ilgtermiņa sadarbības nepieciešamību starp jaunatnes pētniecību un jaunatnes politiku, akcentējot abu jomu ciešās kopsakarības un abpusējo saistību: jaunatnes politikai ir jābalstās uz pētījumu rezultātiem, savukārt pētniekiem jāstrādā ciešā sadarbībā gan ar jaunatnes politikas veidotājiem, gan ar jaunatnes darbiniekiem. Eksperts iepazīstināja ar EKCYP sistēmu (Eiropas uz zināšanām balstīta jaunatnes politika), Eiropas Jaunatnes pētnieku tīkla (PEYR) nozīmi Eiropas jaunatnes politikas izstrādē un ieviešanā. Viena no to svarīgākajām lomām ir radīt, izplatīt zināšanas un nodrošināt ar tām galvenos spēlētājus jaunatnes lietās. Viņš uzsvēra, ka pētniekiem un pētniecībai šeit ir vislielākā loma, jo tie nodrošina pamatotas un akadēmiskas zināšanas, kuras nepieciešamas jaunatnes darbiniekiem, lai, balstoties uz tām radītu jaunus projektus un veidotu tīklus jauniešiem. Tāpēc jaunatnes jomā tik ļoti nepieciešama ilgtermiņa sadarbība starp visām t.s. «zelta trijstūra» šķautnēm un skaldnēm — jaunatnes pētniekiem, jaunatnes politiķiem un jaunatnes darbiniekiem.

 
 
5. attēls. Joahims Šilds
 

Nākamajā referātā Tamperes Universitātes profesore Helēna Helve (Helena Helve) izklāstīja Eiropas mūsdienu jauniešu iespējas izglītībā un darba tirgū, kā arī analizēja ar tām saistītos sociālās atstumtības riskus. H. Helve izmantoja datus par Eiropas valstu jaunatnes nodarbinātību ekonomiskās krīzes laikā, kā arī analizēja Somijas jauniešu pētījuma rezultātus par jauniešu vērtībām un nākotnes «horizontu». Autore īpašu uzmanību veltīja sarežģītās pārejas no jaunieša uz pieaugušā statusu analīzei, izmantojot gan aptauju rezultātus, gan Lapzemē uz laiku strādājošo jauniešu intervijas. Balstoties uz post materiālisma, vērtību un identitātes teorijām, profesore Helve izvērtēja jauniešu dzīves stratēģijas nenoteiktības un nedrošuma apstākļos ekonomiskās krīzes skartajā Eiropā.

 
 
6. attēls. Helēna Helve
 

Latvijas Universitātes profesore Sandra Sebre savā priekšlasījumā analizēja sociālos, psiholoģiskos un kultūras aspektus interneta lietošanā globālajā sabiedrībā un jaunatnes drošumspēju. Profesore Sebre uzsvēra, ka mūsdienu sabiedrībā jaunatnes riska un aizsargājošie faktori kontekstuālajā sistēmā kļūst aizvien sarežģītāki, īpaši jau runājot par globalizēto interneta vidi. Referātā tika analizēta korelācija starp interneta lietošanu, interneta spēlēm un jaunatnes subjektīvo vērtējumu par šīm nodarbēm, īpaši vardarbīgajām interneta spēlēm. Tika uzsvērts, ka vairāki iepriekš veiktie pētījumi Latvijā ir pieradījuši nozīmīgu sakarību starp problemātisku interneta, vardarbīgo datorspēļu pārmērīgi ilgstošu spēlēšanu un depresiju, dusmām, agresiju, seksuālām interesēm un citām problēmām pusaudžu un jauniešu vidū. Īpaši satraucoša šī tendence ir 17–19 gadus veco skolēnu vidū. To ietekmē arī pretrunīga vai pārmērīgi stingra vecāku attieksme. Savukārt atbalstoša rīcība un emocionāli pozitīvs vecāku atbalsts veicina jauniešu pašpaļāvību un drošumspēju. Tāpēc sevišķi svarīga ir pozitīvas vecāku un skolas attieksmes veicināšana pret jauniešiem, kā arī attīstību sekmējošu kultūras vērtību ieviešana. Autore uzsvēra arī psiholoģisko un sociālo faktoru mijiedarbības nozīmīgumu jaunatnes pašpaļāvības un drošumspējas attīstībā.

 
 
7. attēls. Sandra Sebre
 

Varšavas universitātes asociētā profesore Inta Mieriņa referātā analizēja politisko atsvešinātību jaunatnes vidū postsociālisma valstīs, analīzi balstot uz starptautiskā salīdzinoša pētījuma «Valdības loma» (ISSP) 1996. un 2006. gada aptauju datiem. Pētījuma autore raksturoja pētījuma aktualitāti, pētījumā izmantotās metodes. Analīzes rezultāti apliecinājuši to, ka diemžēl Latvijā pēc neatkarības atgūšanas nav izveidojusies politiski ieinteresētāka un kompetentāka paaudze. Izmantojot oriģinālu kohortu analīzes tehniku, kas balstās uz neparametrisko lineārās regresijas analīzi, referente I. Mieriņa pārliecinoši pierādīja, ka arī citās Austrumeiropas valstīs, izņemot Čehiju, jaunā paaudze nav politiski kompetenta. Dažādu valstu datu analīze liecina, ka pēc 1960. gada dzimušās paaudzes politiskā kompetence ir zema un līdzinās pirms 1940. gada dzimušās paaudzes zemajai politiskajai kompetencei. Abas paaudzes raksturo neuzticēšanās politiķiem. I. Mieriņa, interpretējot šos rezultātus, uzsvēra, ka sociālisma laikā dzimusī paaudze izglītību ieguvusi sociālismā un viņu politiskā kompetence un identitāte bija veidošanās procesā laikā, kad sociālisma sistēma sabruka. Autore norādīja uz faktoriem, kuru dēļ šai paaudzei raksturīga ļoti maza interese par politiku. Šīs paaudzes politiskā socializācija notika smagos ekonomiskos apstākļos, ko pavadīja arī būtiskas sociālas un politiskas izmaiņas. Otrs skaidrojums balstīts uz t.s. X Paaudzes vai Dot-net paaudzes veidošanos līdzīgi Rietumu demokrātijām.

Pēc priekšlasījuma auditorijā izraisījās dzīvas diskusijas par to, kas varētu veicināt jauniešu politisko aktivitāti Latvijā, kā situāciju ietekmējusi nestabilitāte un politiskā situācija 1990. gadu sākumā, un cik lielā mērā tā līdzinās situācijai citās valstīs, piemēram, Igaunijā.  

Pirmās daļas noslēgumā turpinājās zinātniska diskusija arī par citos referātos aplūkotajām problēmām.

 
 
8. attēls. Sarunas turpinās arī plenārsēžu starplaikos
 

Pirmās plenārsēdes otrā daļa bija veltīta jauniešu veselības risku, kā arī vielu un procesu atkarību veidošanās riska faktoru analīzei. Dr. Valērija Sičiliano (Valeria Siciliano) no Klīniskās fizioloģijas institūta (Piza, Itālija) uzstājās ar lekciju par jauniešu alkohola lietošanas paradumiem un to pētniecību. Viņa sniedza ieskatu par Itālijas pētnieču izveidoto inovatīvo metodi, lai skaidrotu dažādu valstu jauniešu dzeršanas paradumu atšķirības, izmantojot ne tikai tradicionālo pieeju, kas balstās uz alkohola lietošanas biežumu, bet faktoranalīzes rezultātā iegūtiem indikatormainīgajiem, kas aptver dažādus alkohola lietošanas fenomenu raksturojošos mainīgos. Atbilstoši pētnieču veiktajiem aprēķiniem Eiropā izšķirami pieci galvenie jauniešu alkohola lietošanas modeļi.

 
 
9. attēls. Valerija Sičiliano
 

Savukārt Jons Sigfussons (Jón Sigfússon) no Reikjavikas universitātes iepazīstināja ar Islandes pieredzi jaunatnes atkarību pētniecībā un šīs valsts veiksmes stāstu par to, kā pēdējās desmitgades laikā pētniecības rezultāti tiek sekmīgi ieviesti praksē. J. Sigfussons uzsvēra, cik svarīgi ir pētījuma rezultātus padarīt pieejamus dažādām mērķa grupām maksimāli īsā laika posmā. Tādējādi pētniecībai jāspēj risināt daudzšķautnaina problēma — no vienas puses pētniekiem ir svarīga zinātniskā darbība un starptautiska publicitāte, kas aizņem ievērojamu laiku un nereti pētījumu rezultāti ir saprotami tikai šauram pētnieku lokam. Savukārt no otras puses — politikas veidotājiem un praktiķiem pētījumu rezultāti nepieciešami pēc iespējas ātrāk un pasniegti vienkāršākā, saprotamā valodā. J. Sigussona lekcijā ilustratīvi tika parādīts, kā šīs abas šķietami atšķirīgās dimensijas ir iespējams savienot un šo problēmu risināt.

 
 
10. attēls. Jons Sigusfons
 

Plenārsēdei sekoja aktīva diskusija par pētniecības un politikas veidotāju, praktiķu savstarpējās sadarbības nepārvērtējamo nozīmi, ka arī iespējamām stratēģijām jauniešu veselības risku mazināšanā un profilakses jomā.

Konferences sēžu starplaikos dalībniekiem un interesentiem tika piedāvāta iespēja aplūkot foto izstādi, kuru veidoja jauniešu fotostāstu konkursa «Manas iespējas un mani riski» 25 labākie darbi. Savu pasaules izjūtu, priekus, raizes un problēmas, kas aktuālas un nozīmīgas viņiem pašiem, jaunieši bija pauduši vairāk nekā 120 fotogrāfijās un esejās. Konferences sagatavošanas ietvaros fotokonkurss tika organizēts sadarbībā ar Valsts Izglītības satura centru un Tehnikās jaunrades namu Annas-2.

Pirmās konferences dienas pēcpusdienā jauniešu problēmas tika analizētas trīs paralēlajās sekcijās. Pirmajā sekcijā apspriesto tēmu loks bija veltīts neformālās izglītības jautājumiem un darba ar jauniešiem problemātikai. Sekcijas darba mērķis bija izvērtēt neformālās izglītības lomu jauniešu darbā. Dalībnieki (vairāk par 20) ar lielu interesi noklausījās astoņus referātus par neformālo izglītību, tās lomu un iespējām, kā arī konkrētiem jauniešu dzīves projektiem. Latvijas jaunatnes darbiniekiem sevišķi interesanta un noderīga bija Somijas pētnieku grupas uzstāšanās par digitālās mācīšanās vidi (vidēm) Somijā pēdējos gados. Šī pētnieku grupa prezentēja projektu par iespējām, kas paveras jaunatnes darbiniekiem, balstoties uz neformālās mācīšanās modeļiem. Projekta ietvaros tika organizēta tādu prasmju apmācība, kā fotografēšana, foto rediģēšana, grafikas dizaina programmas, video ieraksti un to rediģēšana, interneta mājas lapu rediģēšana un sociālo mediju izmantošana. Projekta autori demonstrēja vairākus video materiālus par digitālo prasmju apgūšanas iespējām projektā. Autori akcentēja pētnieku sadarbības nepieciešamību šāda projekta īstenošanas gaitā — kā reģionālā un valsts, tā arī starptautiskā kontekstā.

Otrs referāts, kurā tika demonstrēts video materiāls, bija Nīderlandes pētnieku grupas — K. Hofta (Karen ‘t Hooft) u.c. sagatavotais ziņojums par «ietekmes pētījuma» rezultātiem Ugandā, Krievijā un Nīderlandē. Pētnieces mērķis bija noskaidrot, kā skolu programmas «dejo dzīvei» (dance4life) ietekmē jauniešu zināšanas, līdera prasmes un pašvērtējumu, balstoties uz datiem, kas iegūti, izmantojot jauktas pētnieciskās metodoloģijas pieejas sešos rajonos / apgabalos Krievijā un Ugandā. Pētījuma rezultāti apliecināja, ka programmā iekļauto jauniešu pašvērtējums bija būtiski paaugstinājies, kas savukārt kalpojis kā tilts sadarbībai ar vienaudžiem, vecākiem, jaunatnes darbiniekiem, citām nozīmīgām personām, un tādējādi uzskatāma par svarīgu līdzekli HIV profilaksē jauniešu vidē.

Pārējos referātos tika aplūkots plašs tēmu spektrs. Referenti ziņoja gan par jauniešu brīvprātīgo darbu, vispusīgi analizējot tā juridiskos un sociālos aspektus (A. Jaunmuktāne), gan par neformālās izglītības organizāciju Latvijā (A. Bērziņa), gan dažādām jauniešu interesēm neformālajā izglītībā (S. Sniķere, I. Trapenciere). E. Rudzīte ļoti vispusīgi analizēja jauniešu līdzdalības iespējas un to izmantošanu Eiropas Programmas «Jaunatne darbībā» ietvaros. Savukārt igauņu pētnieki Reins Murakas un Andu Ramers (Rein Murakas, Andu Rämmer, Tartu universitāte) analizēja Igaunijas jaunatnes darbinieku izglītības un profesionālās karjeras izvēles ceļu, balstoties uz aptauju rezultātiem. 


 
 
11. attēls. A. Ramers un R. Murakas
 

Sekcijas turpinājumā A. Trapencieres, I. Trapencieres referāts informēja par mākslas projektu iespējām un lomu Eirobāreņu sociālajā iekļaušanā. Mākslas projekta ietvaros bērniem un jauniešiem, kuru vecāki atrodas ilgstošā prombūtnē, bija dota iespēja piedalīties neformālās izglītības apmācībā, iegūstot jaunas zināšanas un prasmes.  

Ikvienu referātu pavadīja jautājumi un diskusijas, kas turpinājās arī pēc sekcijas darba beigām. Sekcijas dalībnieki vienojās par papildus semināra organizēšanu par jaunatnes neformālo izglītību, kā arī par Eiropas valstu un Latvijas labās prakses piemēru efektīvāku izmantošanu valstī kopumā.  

Otrās sekcijas tematika bija jauniešu veselība, riska uzvedība un atkarību veidošanās. Problēmas formulējumam un turpmākai analīzei sekcijas darba sākumā veiksmīgi bija izvēlēta Ilonas Bičevskas īsfilmas «Mikrobs» prezentācija ar projekta autores komentāriem. Tas rosināja pārdomas un plašu diskusiju sekcijas dalībnieku vidū, jo ilustratīvi atspoguļoja kāda Grīziņkalnā auguša jaunieša ikdienas dzīvi, problēmas un riskus, tai skaitā dažādu vielu pamēģināšanu, ar kuriem mūsdienās saskaras ikkatrs jaunietis. 

Nākamā referente L. Spriņģe stāstīja par nesen veiktu pētījumu, kurā aplūkotas jauniešu atkarību izraisošo vielu lietošanas un vardarbības attiecības. Darba autore secināja, ka vardarbīga uzvedība ir saistīta ar dažādu atkarību izraisošo vielu lietošanu. T. Pulmanis iepazīstināja ar jauniešu pašnāvību problēmas pētniecību Latvijā un dzimumatšķirībām šajā fenomenā. Inese Gobiņa savā referātā sniedza interesantu ieskatu par dažādu medikamentu lietošanu un hronisku sāpju izplatību skolēnu vidū Latvijā. M. Trapencieris prezentēja nesen veiktu metodoloģisku pētījumu, kurā tika analizēta dažādu datu vākšanas metožu ietekme uz izpētes rezultātiem sensitīvu (kas īpaši attiecināms uz vielu lietošanu) jautājumu gadījumā. A. Karnīte prezentēja darbu par jauniešu mirstību no HIV/AIDS, analizējot dažādus cēloņus un to iespējamo novēršanu. Atsevišķi referāti tika veltīti psihoaktīvo vielu lietošanas izplatības un paradumu analīzei Latvijas un citu valstu jauniešu vidū.

Trešās sekcijas Dzīves ceļa izvēle un dzīves stratēģijas norise pilnībā atbilda konferences mērķim — tuvināt jaunatnes pētnieku un politikas veidotāju viedokļus un pieejas. Galveno diskusijas problēmu labi iezīmēja Jaunatnes politikas institūta pārstāvis Andris Grafs, savā referātā izvērtējot jaunatnes politikas attīstību Latvijā un aicinot kā vienu no svarīgākiem priekšnoteikumiem turpmākajam darbam praksē ieviest Jaunatnes politikas pamatnostādnēs ierakstīto apņemšanos nodrošināt regulāru situācijas monitoringu, kvalitatīvu izpēti un aktuālu statistiku par jauniešiem vecumā no 13 līdz 25 gadiem dažādos aspektos visās valsts politikas jomās. Diskusiju par jaunatnes pētījumiem, datu pielietojumu un interpretāciju turpināja Latvijas augstskolu pārstāvji. Kultūras Akadēmijas asociētā profesore Anda Laķe uzsvēra, ka datus var izmantot dažādi un īpaša uzmanība jāpievērš datu interpretācijai. Daugavpils universitātes profesors Vladimirs Meņšikovs savā referātā analizēja jauniešu rīcībā esošos resursus, izmantojot kopkapitāla pieeju.

 
 
12. attēls. Darbs sekcijās (Ieva Garda-Rozenberga, Vladimirs Menšikovs, Andrejs Ivanovs, Anda Laķe)
 

Par Liepājas universitātes jaunatnes pētījumiem klātesošos informēja Arturs Medveckis, pievēršot uzmanību jauniešu mobilitātei, kas daudzos gadījumos kļūst par emigrācijas katalizatoru. Šo tēmu turpināja LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Ilze Koroļeva, sasaistot jauniešu identitātes un piederības mērījumus ar mobilitātes plāniem. Rinalds Rudzītis no Ogres jauniešu kluba «Projektu darbnīca» dalījās savā bagātajā jaunatnes darba pieredzē, kas pētniekiem labāk ļāvusi saprast jaunatnes darba problemātiskos aspektu. Kopumā sekcijas darbs bija vērtīgs un interesants, jo veicināja sapratni starp jaunatnes darbiniekiem, politikas veidotājiem un pētniekiem, kā arī iepazīstināja ar dažādās Latvijas augstskolās veiktajiem jaunatnes pētījumiem.

 
 
13. attēls. Diskusija sekcijā «Dzīves ceļa izvēle un jauniešu dzīves stratēģijas»
 

Konferences norisi šajā dienā noslēdza programmas «Jaucot robežas» pirmā daļa, kuras ietvaros Latvijas Kultūras akadēmijas lektore un vienlaikus dokumentālo filmu producente Antra Cilinska sniedza priekšlasījumu par dokumentālistu izmantoto longitudinālo pieeju jauniešu un konkrēti atsevišķu paaudžu izpētē, noslēgumā demonstrējot dokumentālo filmu cikla šobrīd pēdējo filmu «Vai viegli?»

 
 
14. attēls. Antra Cilinska
 

Konferences otrā diena — 2. jūnijā tika atklāta ar Baltkrievijas Universitātes profesores Olgas Tereščenko meistarklasi «Dzīves notikumu analīzes pieeja longitudinālajos jaunatnes pētījumos». Viena no pieejām biogrāfiskajos pētījumos balstās uz to notikumu, kuri uzskatāmi par svarīgiem katra cilvēka dzīves ceļā, kā arī šo notikumu laika (datuma vai respondenta vecuma) fiksāciju. Kā šādu svarīgu notikumu piemērus var minēt izglītības ieguvi (skolas absolvēšanu), laulības vai šķiršanos, bērnu piedzimšanu, vecāku māju atstāšanu, darba gaitu sākšanu vai izbeigšanu, karjeras izaugsmi utt. Meistarklases ietvaros O. Tereščenko sniedza ievadkursu un novadīja praktisko nodarbību par dzīves notikumu analīzes metodes pielietojumu un datu sagatavošanu šādai analīzei, demonstrējot trīs novērtējumu metodes: vienkāršo izdzīvošanas (survival) funkciju, Kaplana–Meiera izdzīvošanas funkciju un Koksa proporcionālo risku regresiju.

 
 
15. attēls. Darbs meistarklasē (A. Ivanovs un O. Tereščenko)
 

2. jūnija plenārsēdē tika nolasīti četri referāti. Tēmas bija ļoti daudzveidīgas un aptvēra plašu problēmu loku.

Pirmā referente Māra Sīmane referātā «Redzi sevi Latvijā: kā pārraut nevarēšanas apburto loku» informēja par Nacionālās attīstības plāna izstrādi un nepieciešamību pārraut nevarēšanas loku, veicinot jauniešu pašpaļāvību un iniciatīvu, kas uzskatām par svarīgu valsts attīstības priekšnosacījumu. Referāts raisīja ļoti dzīvas diskusijas, kas, iespējams, bija rosinošs NAP papildināšanā. 

 
 
16. attēls. Māra Sīmane
 

Asociētā profesore Anda Rožukalne referātā «Jauno cilvēku mediju lietojuma paradumi: Latvijas un Baltijas konteksts» analizēja jaunatni kā mediju lietotājus, viņu mediju lietošanas paradumus un to, kā mediju lietojuma transformācija var hipotētiski izmainīt mediju sistēmu un mediju saturu. A. Rožukalne balstījās gan uz statistikas, citu valstu un pašas pētījuma datiem. Autore analizēja jauno cilvēku kā mediju lietotāju uzvedību ikdienā. Jaunieši tiek uzskatīti par būtiski atšķirīgu grupu mediju vērtējumos, attieksmēs un noskaņojumos par mediju saturu. A. Rožukalne secināja, ka mediju lietojuma paradumi jauniešu vidē ir līdzīgi un nepastāv būtiska korelācija ar tādiem rādītājiem kā dzīves vieta, izglītības iestāde un materiālais stāvoklis. Pazīme, kas korelē ar mediju lietojumu, ir vecums. Jauniešus kā mediju lietotājus lielā mērā raksturo intensīvs interneta, t.sk. sociālo tīklu lietojums, nevis patērētais mediju saturs, akcentējot izklaidi, novēršanos no realitātes un stresa mazināšanu kā noteicošo mediju lietojuma funkciju.

 
17. attēls. Anda Rožukalne
 

Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Dr. soc. Ritmas Rungules referātā «Jauniešu pāreja no izglītības uz darbu: paaudžu salīdzinājums» tika analizēta jauniešu pāreja pieaugušo statusā Latvijā dažādos laika posmos. Referāts bija balstīts uz salīdzinājumu starp 20. gs. 60.–70. gadu un jaunās tūkstošgades paaudzi, izmantojot latviešu sociologa T. Vilciņa 60. gadu metodiku, pētot jauniešu profesionālo izvēli. Referente uzsvēra, ka jauniešu pāreja no izglītības uz darbu 20. gs. sešdesmitajos gados un 21. gs. otrās desmitgades sākumā notiek atšķirīgi, bet to salīdzinājums ļauj fiksēt izmaiņas. Protams, Latvijas sabiedrība ir būtiski mainījusies, darba tirgus ir mainījies no pilnīgas nodarbinātības industriālas sabiedrības uz postindustriālu informācijas sabiedrību, kas pazīst bezdarbu un kapitālisma ekonomisko krīžu ietekmi. Tika uzsvērts, ka salīdzinājums ir nozīmīgs arī tāpēc, ka ir tas pats pētījuma objekts — vispārizglītojošo dienas skolu abiturienti un vidējā izglītība: 1966.–1970. g. piecgadu plānā tika plānots pāriet uz vispārēju obligāto vidējo izglītību; un arī Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2007.–2013. g. bija plānota pakāpeniska pāreja uz obligātu vidējo izglītību. Autore uzsvēra, ka mūsdienu sabiedrībā pieaug individualizācijas tendences, kas attiecināmas arī uz pāreju no izglītības uz darbu.

 
 
18. attēls. Ritma Rungule
 

Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Dr.soc. Ilze Koroļeva referātā «Apmierinātība ar dzīvi kā subjektīvās labklājības komponents jauniešu pārejā uz pieaugušo statusu» tēmas analīzi balstīja uz longitudinālo metodoloģiju, kas uzskatāma par unikālu Latvijas socioloģisko pētījumu praksē. Referente definēja subjektīvo labklājību kā konstrukciju, kas ietver dažādus komponentus, izvēloties analīzei apmierinātību ar dzīvi un tās atsevišķiem aspektiem, kā arī dzīves realizācijas pašvērtējumu panākumu kategorijā. Šie komponenti tika analizēti vienas paaudzes dažādos dzīves ciklos, kas ietver jaunību un pāreju no jaunības uz pieaugušo statusu, izmantojot longitudinālā pētnieciskā projekta «Paaudzes ceļi un gaitas» empīriskos datus. Autores veiktā izpēte liecina, ka jauniešu pastāvīgs apmierinātības līmenis, kā arī izmaiņas apmierinātībā ir vairāk atkarīgas no personas individuālajām īpašībām un subjektīvajiem vērtējumiem nekā no pieejamajiem resursiem un objektīvajiem apstākļiem. Jaunu cilvēku apmierinātību ar dzīvi kopumā visnozīmīgāk ietekmē tādas pazīmes, kā jaunieša ģimenes statuss (savas ģimenes izveide, kopdzīves uzsākšana), bērni, apmierinātība ar seksuālo un ģimenes dzīvi. Nobeigumā referente uzsvēra, ka dažādu teorētisko pieeju pārbaudei īpaša nozīme ir longitudināliem datiem, kas ietver mērījumus par izmaiņām individuālajā dzīves ceļā un subjektīvajos vērtējumos un par nepieciešamību uzsākt jaunu longitudinālu pētījumu, kura objekts būtu šī brīža jaunieši.

 
 
19. attēls. Ilze Koroļeva
 
 
 
20. attēls. Pēc plenārsēdes turpinās jautājumi un diskusijas (M. Sīmane un I. Trapenciere)
 

Plenārsēdei sekoja darba četrās paralēlās sekcijās (4.–7. sekcija).

Ceturtās sekcijas ietvaros tika aplūkots ļoti plašs jautājumu loks par jauniešiem IT un mediju vidē. Anastasia Doulkeri (Grieķija) pievērsās tradicionālo (TV, radio) un jauno mediju lomas un ietekmes uz jauniešu dzīvi analīzei, balstoties uz pētījumiem, kas šajā jomā veikti Grieķijā.
 
 

21. attēls. Anastasia Doulkeri un Ilva Skulte
 

Ilva Skulte bija analizējusi ļoti interesantu un salīdzinoši maz pētītu masu komunikācijas efektu — fanu fenomenu, kur sajūsma par masu mākslas darbu un tā pielūgsme kļūst par kopienas veidošanās motīvu un jēgu komunikācijas kodu un prakšu kopumam.

Elizabete Nīmane savā referātā pievērsās jauniešu masu kultūras un specifisku jauniešu subkultūru salīdzinājumam, balstoties uz pētījumiem un atziņām, kas gūtas strādājot mediju jomā. Normunds Kozlovs aplūkoja Steam-panku subkultūru kā vienu no jauniešu sociālās identitātes veidiem. Subkultūras tika analizēta kā modernitātes humānistisko ideālu ideoloģiska renesanse.

 
 
22. attēls. Normunds Kozlovs
 

Jauniešu mediju lietošanas ieradumiem un attieksmei pret medijos pausto informāciju savā referātā pievērsās Oksana Žabko. Salīdzinot tradicionālo un jauno mediju ietekmi uz jauniešu dzīvi, referente uzsvēra, ka šobrīd īpaši palielinājušās indivīda mediju kompetences prasmes. Balstoties uz Latvijas skolēnu aptaujām, autore secina, ka augstākās mediju kompetences skolēniem novērojamas tad, kad politiskie notikumi tiek pārrunāti ar vecākiem vai skolotājiem. Netiek novērota sakarība starp mediju lietošanas intensitāti mācību vai privātajām vajadzībām un mediju lietošanas kompetenci.

 
 

23. attēls. Oksana Žabko
 

Lielu interesi un diskusiju klausītājos izraisīja Ilmāra Muula referāts par platjoslas internetu — jautājums, vai tas ir progress vai drauds sabiedrībai. No vienas puses atzīmējot EK nostādnes par platjosalas interneta ieviešanu sociālā iekļautības veicināšanai un Latvijas salīdzinoši augstos sasniegumus šajā jomā, Ilmārs Muuls norādīja uz riskiem, kurus rada ātrgaitas internets. Tas dod katram platjoslas interneta lietotājam iespēju pārraidīt globālajā tīmeklī paša radītu saturu — tātad katram lietotājam radot iespēju kļūt par ekrānmediju. Ikkatrs gandrīz nekontrolēti var ievietot jebkāda rakstura informāciju — interneta portālus pārpludina neiecietības, negatīvisma, rupjības izpausmes un arī neslēptas vardarbības propaganda. Protams, ne jau internets kā tāds būtu vainojams šajās nevēlamajās norisēs, bet kā norādīja autors, jārunā par autortiesību problēmu un anonimitātes fenomenu, kas sniedz nesodāmības un visatļautības garantijas.

Savukārt Jekaterina Lavrinec iepazīstināja ar tiešsaites rīkiem līdzīgu iespēju parādīšanos reālajā pilsētvidē, kas iezīmē post-interneta situāciju. Pētniece norādīja uz nepieciešamību pārskatīt priekšstatus par sociāliem medijiem, iekļaujot tajos arī daudzveidīgas prakses ārpus virtuālās vides. Šāda pieeja tika ilustrēta ar I. Lavrinec vadītās radošās grupas Laimikis.lt pieredzi īpaša rīka izveidē — «Ielas blogs. Web_0», kas, izvietots pilsētvidē, atgādina vairākus populārus interneta servisus, vienlaikus saglabājot arī internetam raksturīgu (relatīvu) anonimitāti.

 
 
24. attēls. Ilva Skulte un Ilmārs Muuls
 
 
 
25. attēls. Jekaterina Lavrinec
 

Piektajā sekcijā galvenā uzmanība tika veltīta jauniešu dažādajām identitātēm, raksturojot to daudzveidību, veidošanos un dinamiku. Vispirms LU profesore Brigita Zepa un Jurijs Ņikišins iepazīstināja ar Nacionālās identitātes projekta ietvaros veiktās Latvijas iedzīvotāju aptaujas rezultātiem, aktualizējot bieži pieminēto dihotomiju, atbilstoši kurai piederība var veidoties 1) kā aktīva pilsoniskā pozīcija vai arī 2) tā var balstīties uz kultūras un etniskās kopienas pamata. Pētnieki argumentēja, kādēļ identitāte, kas balstīta uz aktīvu pilsoniski pozīciju, var kalpot kā labs pamats nacionālās piederības veidošanai gan latviešu, gan minoritāšu vidū.

 
 

26. attēls. Jurijs Ņikišins un Brigita Zepa
 

Kā nākamās uzstājās Baltijas Sociālo Zinātņu Institūta pētnieces Evija Kļave un Inese Šūpule, kas iepazīstināja ar salīdzinoša pētījuma rezultātiem — 2004. gadā un 2010. gadā veiktu Latvijas mazākumtautību skolu jauniešu aptauju datiem. Galvenā uzmanība tika pievērsta jautājumiem, kas raksturo jauniešu valstiskās piederības sajūtu, politisko socializāciju un līdzdalību, attieksmes pret latviešu un krievu valodu, šo valodu lietojumu ikdienā. Savukārt Vladislavs Volkovs savā priekšlasījumā iepazīstināja ar pētījuma rezultātiem par jauniešu identitātēm mūsdienu Daugavpilī, parādot, kā jauniešos apvienojušās nacionālās, valstiskās, etniskās, kultūras, valodas, reliģiskās, reģionālās un citas sociālās identitātes. Autors norādīja uz to, ka minētās identitātes ir strukturētas un pat veido savas hierarhijas. Anna Broka savā prezentācijā pievērsās jauniešu situācijas un dzīves apstākļu analīzei, demonstrējot statistikas datus, kas liecina to, ka jaunieši ir viena no marginalizētajām grupām Latvijā. Noslēgumā klātesošajiem citu ieskatu jaunieša identitātes veidošanās procesā sniedza Ilonas Bičevskas īsfilma «15 Young By Young: Kazakhstan», kuru papildināja autores viedoklis un izklāsts par projektu, kura ietvaros šī filma uzņemta. 

Piektās sekcijas otrā sadaļa sākās ar Jeļenas Zaščerinskas priekšlasījumu par plurilinguismu pasniedzēju profesionālajā attīstībā. Savā pētījumā ar kvalitatīvās izzinošās pētījumu metodes palīdzību autore noskaidrojusi pašu studentu-pasniedzēju viedokli. Kā nākamā, Anu Heinonena no Helsinku universitātes iepazīstināja ar sava pētījuma, ko viņa veikusi 1999. un atkārtoti — 2010. gadā, rezultātiem. Somu pētniece aplūkojusi un analizējusi Latvijas jauniešu uzskatus un attieksmi pret reliģiju, ticību. Turpinājumā Miķelis Grīviņš runāja par iespējām skolēniem veidot identitātes atšķirīgas no tām, ko nosaka skolas formālā struktūra. Autors iepazīstināja ar savu pētījumu, kurā izmantotas padziļinātās intervijas ar 8. un 9. klases skolēniem un viņu skolotājiem, un kas analizētas ar kritiskās diskursa analīzes palīdzību. Sesija noslēdzās ar Anitas Stašulānes priekšlasījumu, kurā Daugavpils universitātes pētniece iepazīstināja ar pašlaik Latvijā un vairākās citās Eiropas valstīs notiekošo septītās ietvarprogrammas projektu «Memory, Youth, Political Legacy and Civic Engagement» (MYPLACE) (2011.–2015.). Pētniece raksturoja pētījuma pamattēmu, pētījuma centrā esošo problemātiku, pētījumā iesaistītās valstis un izmantotās metodes. Sekcijas darbs noslēdzās ar diskusiju starp sesijas dalībniekiem un klausītājiem.

 
 

27. attēls. Darbs sekcijā «Jauniešu dažādās identitātes»
 

VI. sekcijā Jauniešu veselība un veselības riska faktori dalībnieki tika iepazīstināti ar vairākiem nozīmīgiem jauniešu veselības jautājumiem veltītiem pētījumiem. Katra referāta izstrādē bija piedalījušies vairāki autori, bet darba rezultātus prezentēja viens no viņiem. LU FSI pētniece Ilze Trapenciere informēja par profesionālo izglītības iestāžu audzēkņu veselības uzvedības problēmām veltīta pētījuma rezultātiem. Šajā pētījumā pievērsta uzmanība tam, kā jaunieši, kas mainījuši dzīves vietu un ikdienā vairs nedzīvo kopā ar vecākiem, risina savas veselības problēmas. Sigita Sniķere iepazīstināja ar vienu no LU FSI pētniecības virzieniem — atkarību izraisošo vielu lietošanas izpēti jauniešu mērķa grupā. Pētniece pievērsa uzmanību jaunākajiem datiem un tendencēm, uzsverot to, ka Latvijā būtiski pieaugusi marihuānas pamēģināšana skolēnu vidū. Saturīga jauniešu brīvā laika pavadīšana var būt nozīmīgs ieguldījums profilaksē, kas vērsta uz tālākas vielu lietošanas izplatības mazināšanu. Rīgas Stradiņa universitātes pētnieks Andrejs Ivanovs savā referātā pievērsa uzmanību kašķa izplatībai jauniešu vidū, konstatējot, ka Latvijā ar kašķi visbiežāk slimo jaunas sievietes vecumā 15–17 gadi. RSU pētījumā secināts, ka Latvijā nepieciešams aktualizēt šo problēmu, veidojot informatīvus pasākumus, kā arī rosinot ģimenes ārstus izglītot pacientus kašķa profilakses jautājumos. Kopumā sekcijā tika apskatīts plašs ar jauniešu veselību saistītu jautājumu loks, starp sekcijas dalībniekiem notika diskusijas un pieredzes apmaiņa par pētījumu metodoloģijas jautājumiem.

 
 
28. attēls. Sigita Sniķere
 

VII. sekcijas Dažādu sociālo grupu jauniešu izpētes metodoloģiskās problēmas darbs tiešām izvērsās par augstvērtīgu pieredzes apmaiņu īpašu jauniešu grupu pētniecībā, jo referenti ne tikai demonstrēja savas izpētes rezultātus, bet radošā gaisotnē pastāstīja par savu personīgo pieredzi un pētniecības darbā gūtajām atziņām. 

Atsevišķos ziņojumos tika izvērtēta un analizēta metodoloģija, kas izmantojama tieši specifisku jauniešu grupu izpētē. Divos referātos tika apspriestas metodoloģiskās pieejas, pētot sociālos bāreņus (I. Sidoroviča, I. Trapenciere), vienā referāta tika analizēta biogrāfiskās intervijas metodes pielietojuma specifika pētījumos par jauniešiem, kas agrā jaunībā zaudējuši vienu vai abus vecākus jeb t.s. «vēlīniem bāreņiem» (I. Garda-Rozenberga, M. Krūmiņa). Balstoties uz literatūras analīzi un pētniecisko pieredzi, referentes piedāvāja vairākus metodoloģiskus ieteikumus pētniekiem, kas veic biogrāfiskos pētījumus ar tādām specifiskām jauniešu grupām kā, piemēram, «vēlīnie bāreņi». Autores bija analizējušas izmaiņas jaunu sieviešu dzīvē pēc vecāku nāves (emocionālās, praktiskās dzīves), kā arī atbalsta nepieciešamību. Uzmanība tika pievērsta subjektīvās perspektīvas un emocionālā pienesuma identificēšanai, skaidrojot pētnieka priekšrocības un trūkumus, ja viņš pats atbilst vēlīnā bāreņa statusam, gadījumiem, kad pētnieka emocionālā un personiskā iesaiste pētījumā ir ļoti augsta. Secināts, ka: 1) lielākās grūtības sievietēm pēc vecāku nāves sagādājis atbalsta trūkums, kas novedis pie emocionālām problēmām; 2) vecāku nāve kļūst par priekšnoteikumu pārmaiņām bērna sociālajā statusā. Nereti tas ir pamats arī identitātes lūzumam, jo līdz ar vecāku nāvi zūd ne tikai vecāku sociālās lomas (dzīvesvietas devējs, finansiāls atbalsts, draugs u.c.), bet arī drošības izjūta, emocionālais atbalsts un t.s. bērnības repozitārijs jeb biogrāfiskais un identitātes resurss; 3) jaunieši, kas pēkšņi kļuvuši par bāreņiem, ir spiesti realizēt līdz tam nezināmas un neapgūtas izdzīvošanas stratēģijas, 4) vecāku nāve atstāj iespaidu ne tikai uz ikdienas dzīves sakārtošanu, bet ietver arī fundamentālas izmaiņas pašredzējumā. Analizējot pētnieka emocionālo un personisko iesaisti, autores secina, ka, no vienas puses, personiskā pieredze var kalpot kā priekšnoteikums sekmīgai intervijas norisei, taču, no otras puses, iespējams, pieredze ierobežo stāsta uztveri, tā interpretāciju un nozīmi. 

I. Sidoroviča referātā «Speciālo izglītības iestāžu audzināšanas darba analīze, balstoties uz jauniešu ar vieglas garīgas attīstības traucējumiem pieredzi» aplūkoja un izvērtēja dažādus audzināšanas darba aspektus speciālās izglītības iestādēs, balstoties uz dzīvesstāsta padziļinātās intervijas metodi. Autore analizēja šīs metodes īpatnības, veicot intervijas ar jauniešiem, kam ir viegli garīgās attīstības traucējumi. 

I. Trapenciere analizēja fokusgrupu interviju izmantošanas pieredzi un metodiku, veicot pētījumus ar jauniešiem, kas daļu savas dzīves pavadījuši institūcijās — bērnu namā, krīzes centrā, u. tml., un kam drīzā nākotnē jāuzsāk patstāvīgas dzīves gaitas. I. Trapenciere fokusgrupu intervijās izmantojusi projektīvo tehniku metodiku un savā referātā pievērsās izmantotās metodes pamatotības analīzei.

Sekcijas nobeigumā notika diskusija par pētnieku sadarbības nepieciešamību, strādājot ar tādām specifiskām jauniešu grupām, kā bāreņi (gan bioloģiskie bāreņi, gan sociālie bāreņi). Sekcijas dalībnieki un klātesošie aktīvi uzdeva jautājumus un iesaistījās diskusijā, kas apliecināja šīs tēmas aktualitāti un šādas dzīvas pieredzes apmaiņas nepieciešamību pētnieku vidū. 

 
 
29. attēls. Sergejs Mirošņičenko
 

Otrās konferences darba dienas noslēgumā notika dokumentālās filmas «Dzimušie PSRS: 28 gadus veci» pirmizrāde Latvijā. Vienlaikus tā bija arī pirmā filmas demonstrācija auditorijas priekšā. Projekts «Dzimušie PSRS» tika uzsākts 1989. gadā un tā ietvaros vairāk kā 21 gadu autori sekojuši līdzi vairāku bērnu, vēlāk jauniešu un pieaugušu cilvēku dzīvei. Būtisks šī darba aspekts, kas jo īpaši vērtīgs un interesants pētniekiem sociālo zinātņu jomā, ir tas, kā varoņu stāsti ilustrē sabiedrības attīstību ļoti atšķirīgos bijušās PSRS reģionos; savukārt autoru interpretācija sniedz unikālu māksliniecisku skatījumu uz konferences ietvaros aplūkotajām problēmām: jauniešu līdzdalību, karjeras attīstību, atkarības vielu lietošanu, ģimenes dzīves uzsākšanu utt. Režisors un pasniedzējs S. Mirošņičenko ievadlekcijā iepazīstināja konferences dalībniekus un apmeklētājus ar projekta vēsturi un dažādiem metodoloģijas aspektiem: varoņu rekrutācijas procesu, kontaktu uzturēšanas specifiku, darba materiālu iegūšanas un apstrādes stratēģijām u.c., pēc filmas sniedzot plašas un izsmeļošas atbildes uz daudziem auditorijas jautājumiem.

 

Uz sākumu 


 

Tēzes un programma

 

Open publication - Free publishing - More abstracts

 

Lejupielādēt tēžu krājumu un programmu (pdf formātā).

Uz sākumu 



 

Konference notika Eiropas reģionālās attīstības fonda finansiālu atbalstu — projekts Nr. 2010/0195/2DP/2.1.1.2.0./10/APIA/VIAA/008 «Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta kapacitātes attīstība un starptautiskās sadarbības veicināšana».

 

Ievietots: 18.07.2012     Aktualizēts: 26.02.2014