Konference Maskavā

Saprašanās brīnums notika

Reportāža par LU FSI zinātnieku līdzdalību Krievijas Socioloģijas konferencē “Этнос, нация общество: российская реальность и перспективы», Maskavā, 2010. gada 1.-3. novembrī.

 

 

ERAF zinātnieku mobilitātes projekta īstenošana Filozofijas un socioloģijas institūtā deva iespēju septiņiem pētniekiem – pirmoreiz tik lielā pārstāvniecībā pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas – labprātīgi doties Austrumu virzienā, uz Maskavu, lai gūtu ieskatu, kāds patlaban ir humanitāro un sociālo zinātņu attīstības stāvoklis kaimiņvalstī un turienes kolēģus iepazīstinātu ar FSI veikumu.
 
Latvijas pārstāvji bija pamanāmi konferences dalībnieku vidū, tādēļ izpelnījās Krievijas kolēģes draudzīgo vērtējumu nobeiguma plenārsēdē: “Latvijas desants” (дессант из Латвии). Tā krievu zinātnieki pauda atzinību par uzstāšanām, ko bija baudījuši sekciju darbā. Krievijas Socioloģijas biedrības prezidents, Krievijas Zinātņu akadēmijas Socioloģijas institūta direktora vietnieks Valerijs Mansurovs nobeiguma plenārsēdē uzsvēra, ka Latvijas zinātnieki ir bijuši ļoti labi sagatavojušies konferencei, iepazinuši arī Krievijas pētījumus sava referāta tematikā, ir sistemātiski un lietpratīgi jautājuši par Krievijas zinātnes nostādnēm un salīdzinoši analizējuši norises Latvijā. “Tikt pie lietu būtības – rau, tā ir zinātniska pieeja”, teica V. Mansurovs.
  
 
 
Vārda atdošana Maskavā
 
 
 
Dažas dienas pirms konferences, 30. oktobrī, Maskavā bija notikusi ikgadējā Politisko represiju upuru piemiņas diena, kurā atceras tos cilvēkus, kas gāja bojā Staļina laikā, un tos, kas jau pēc viņa nāves bija tikuši ieslodzīti padomju koncentrācijas nometnēs. Šī diena vēsturiski ir saistāma ar to, ka 1974. gada 30. oktobrī Mordovijas konclēģeru ieslodzītie uzsāka bada streiku, par ko tika nežēlīgi sodīti. Protams, ka oficiāli šo dienu varēja sākt rīkot tikai 
1991. gadā, kad Krievijā jau bija izdots likums “Par politisko represiju upuru reabilitāciju”.
 
 
 
 
Pasākumi Maskavā notiek pie akmens, kas ir atvests no Solovecu koncentrācijas nometnes (СЛОН ‑ Соловецкий лагерь особого назначения), kas bija ierīkota Arhangeļskas apgabala Solovecu klostera teritorijā. Tagad akmens ir uzstādīts Lubjankas laukumā, pie kādreizējās Valsts Drošības Komitejas mājas. Pie tā piemiņas dienā pulcējas cilvēki, un jau trešo gadu biedrība Memorial rīko Vārda atdošanas akciju (Возвращение имен). “Mēs gribam, lai viņus atceras, jo pēdējoreiz viņu vārdi arī izskanēja te, Maskavas centrā, kad viņiem nolasīja spriedumu par nošaušanu”, saka viens no Memorial vadītājiem (sk. tīmekļa vietni "РосБалт Москва"). Nošauto maskaviešu kopējais skaits nav zināms, bet Memorial rīcībā ir dokumenti – saraksti ar 30 tūkstošiem vārdu.
 
Katram, kas atnāca, lai piedalītos akcijā, tika iedots saraksts ar septiņu cilvēku vārdiem un īsu raksturojumu par viņa darbavietu vai nodarbošanos, tādējādi atklājot, ka ļoti liela daļa nošauto ir bijuši vienkārši cilvēki, kas atradās tālu no lielās politikas. Pēc tam, kad katrs bija nolasījis savus septiņus vārdus no tribīnes, tas nolika sveci pie Solovecu nometnes akmens Lubjankas laukumā. Turpat netālu bija izvietoti stendi ar fotogrāfijām no vietām, kur notika nošaušana, kur represētie bija dzīvojuši, no klosteriem, kas tika pārvērsti par koncentrācijas nometnēm.
 
Šogad, no pulksten 10 līdz 22 vakarā nolasīja apmēram 3,5 tūkstošu cilvēku vārdus. Dažas raidstacijas visu dienu pārraidīja šo akciju, līdzīgi pasākumi notika daudzās citās vietās Krievijā. Gandrīz vai katrā reportāžā par šo notikumu tika citēti prezidenta Medvedeva vārdi par to, ka cilvēka dzīvība ir visvērtīgākais, kas tam ir, un nav nekādu attaisnojumu Lielā terora laikā (Годы большего террора) veiktajiem noziegumiem. Tas neapšaubāmi ir kas pavisam cits, nekā bieži dzirdamā tēze, ka terors bija vēsturiska nepieciešamība, maksa par valsts modernizāciju utml. Tikām kritiskāk noskaņoti, tīmekļa vietņu autori lieto pat tādus izteikumus kā “klaunāde”, komentējot piemiņas dienas pasākumus – vai nevajadzētu runāt par to, viņi uzsvērti jautā, bieži vien norādot uz Hodarkovska atrašanos ieslodzījumā, ka tā nav tikai vēsture, tas viss turpinās arī mūsdienu Krievijā?!
 
Viedokļu dažādība vēstures izvērtējumā un attieksmē pastāv pat senu draugu vidū, kurus vieno arī tas, ka viņu tēvi ir gājuši bojā represiju laikā. Bet, viens no draugiem uzskata, ka tajā patiešām ir vainojams Staļins, otrs – ka “Staļinam bija ienaidnieki, viņam nācās tā rīkoties, ko lai dara?”…
 
Gluži tāpat “vecā un jaunā cīņa” ir vērojama Krievijas sociālajās un humanitārajās zinātnēs, kas izpaužas kā metodoloģiska cīņa starp konstruktismu un primordiālismu. Citādi sakot - starp tukšu un skaļi klabošu konstrukciju ražošanu zinātnē, ja to tādā gadījumā vispār var nosaukt par zinātni, un ‑ nepieciešamību izzināt realitāti. Jāteic, šo pieeju sadursme izpaudās arī kā

 

ideoloģisms versus zinātniskums atklāšanas plenārsēdē

 

RUDN (Российский университет дружбы  народов) rektora pārstāvja Keribajeva visai tradicionālā apsveikuma runa vienā aspektā bija pamācoša ļaudīm Latvijā, jo viņš uzsvēra, ka universitātei "ir gods sadarboties ar akadēmisku institūtu ‑ tas piešķir fundamentalitāti izglītībai".
 
KZA korespondētājloceklis Socioloģijas institūta direktors M. Gorškovs referātā pievērsās jautājumam, kā realitātē veidojas pilsoniskā nācija (гражданская нация), kas ir viens no Krievijas valsts politiskajiem mērķiem. Ar lozungu: "Даёшь гражданское общество!" ‑ "Būs mums pilsoniska sabiedrība!", izdodot attiecīgu lēmumu, to nevar īstenot dzīvē. Grūtības rada gan terminoloģiskās neskaidrības, gan pastāvošā sociālā nevienlīdzība sabiedrībā, plašsaziņas līdzekļu (ne)sadarbība ar zinātniekiem un arī nekritiska, tautas tradicionalitātei svešatnīgu rietumu modeļu piesavināšanās zinātnē. Atsaucoties uz vēsturnieku Ivanovu, referents uzsvēra, ka tautām valsts iekārtas forma nevar tikt dāvāta, tāpēc tām nedrīkst uzspiest vēsturiskajai esamībai neatbilstīgas formas, kam ir jārodas vēstures gaitā.
 
Patlaban, 2009. gada pētījumos sociologi ir konstatējuši, ka Krievijas ļaužu vidū pieaug bailes un atstātības izjūtas, zūd ontoloģiskās drošības izjūta. Salīdzinājumā redzams, ka pirmajos septiņos jaunās Krievijas pastāvēšanas gados masu apziņā translējās prakses, kam ir dziļa sociāli vēsturiskā bāze, un kuras saistās ar tādām dzīves vērtībām, kā: "dzīvot, kā gribas, gūstot no tā dziļu gandarījumu", centrālajai vērtībai paliekot ģimenei. Tad aizvien lielāku nozīmi sabiedrībā iegūst ustādījums uz panākumiem (достижительные установки). Referents norādīja, ka pēdējā desmitgadē padomju paradigma Krievijā turpināja pastāvēt, jo padomju savienības sasniegumus daudzi uzskatīja arī par Krievijas sasniegumiem un identitātes izmaiņas bija vērojamas tikai sakarā ar to, kādos vēsturiskos apstākļos respondenti vēlējās dzīvot, ‑ te parādījās būtiska atšķirība starp veco un jauno paaudzi.
 
Lūzums ir vērojams 2007. gada aptaujās, kad sociologi konstatēja, ka 60% respondentu izvēlas dzīvi tagadējā sabiedrībā, un tikai 20% ‑ brežņeviskā tipa sabiedrībā. Vienlaikus var fiksēt, ka 60% respondentu savā “Es” identifikācijā pirmkārt skata sevi kā Krievijas pilsoni, vienlaikus pieaugot nacionālās pašapziņas komponentei. Gorškova secinājums ir, ka Krievija no reformējošamies valsts kļūst par valsti, kam ir sava būtība, kas spēj uzstādīt mērķus un tos sasniegt, citādi sakot, kas atgūst valstiskumu (державность) vārda pilnā nozīmē.
 
Nākamā – etnologa akadēmiķa V. Tiškova ‑ uzstāšanās par mūsdienu nāciju grūtībām klausītājus pārcēla autora atmiņu un konstruktu pasaulē. Viņš reizes 40 ir bijis ASV, XX gadsimta 70. gados ilgu laiku pavadījis Kanādā, pētot turienes indiāņus. Klausītājam bija jāsaprot, ka autors no personiskās pieredzes runā arī par Spānijas katalāniešu problēmām, par to, kā Francijā tauta dalās pēc "mazās dzimtenes" jeb kultūrtertoriālās pazīmes vai to, kādas ir britu nācijas īpatnības. Turklāt akadēmiķa runas maniere acīmredzami ir saglabājusies nemainīga no tiem laikiem, kad daži vijezdnie jeb tie, kam drošības orgāni atļāva vai pat sūtīja izbraukt, zinoši vēstīja mājas palicējiem, kā «tur» viss izskatās, it kā arī tagad ļaudīm nebūtu iespējas visu izzināt pašiem. Visbeidzot autors lika priekšā secinājumu, ka mūsdienu pasaulē «nācijas izpratne sarežģās» (нация усложняется), un šajā situācijā visas bijušās padomju savienības republikas atšķiras no Krievijas, jo tajās notiek "homogenizācija par labu titulnācijai". Akadēmiskā ziņā šis bija konstruktisma paraugs, jo tajā nebija ne miņas no vienkāršā un skaidrā uzstādījuma, ka tauta ir dabisks, tātad cilvēka dabai atbilstīgs veidojums, tāpat kā teiksim ģimene.
  
Akadēmiķim Tiškovam varētu pāradresēt to kritiku, ko inteliģencei izteicis Toms Souvells grāmatā "Intellectuals and society". Viņš pārmet ideju dīleriem, ka tie ir tālu no praktiskās gudrības, jo ir iekapsulējušies abstraktā racionālismā, kas idejas paceļ pāri esamībai un izpaužas nomācošā augstprātībā, ar kādu intelektuāļi attiecas pret dabiskajām saiknēm, kas vieno parastus vīriešus un sievietes ar ģimeni, reliģiju un dzimteni. (Sk. Daniel J. Mahoney. An Independent Mind. Thomas Sowell’s prodigiousintellect has longbeen at odds with intellectuals. 18 June 2010)
 
Taču, Tiškova "brīvā kritiena lidojums" neizbojāja labo garastāvokli, jo kurš gan lai gaidītu akadēmiski korektu priekšnesumu no cilvēka, kas daudz un ilgi bija "tur", kamēr citi atradās aiz dzelzs priekškara?…
 
Pretstatā tam etnologs akadēmiķis J. Arutjunjans uzstāšanās manierē bija Krievijas inteliģents profesors, kādu to iedomājamies no vecām filmām. Viņš akadēmiski iztirzāja sāpīgas krievu etnosa demogrāfiskās problēmas. Uz Igaunijā veiktu pētījumu pamata viņš norādīja, ka krievu dabiskais pieaugums jau tagad atpaliek no igauņu dabiskā pieauguma un prognozēja, ka jau pēc divām paaudzēm "tuvās ārzemes būs derusificētas". Taču, akadēmiķis uzsvēra, arī paša Krievijā, pirmoreiz tās demogrāfiskajā vēsturē ir dabiskā pieauguma kritums un ir mazinājies krievu etniskuma iegūšanas prestižs cittautiešu vidū. Savukārt jēdziens «krievijietis» (россиянин) pretstatā etniska krieva jēdzienam, pēc akadēmiķa domām, ir “aiztumšots jēdziens vispār, bet dažos reģionos jo sevišķi” ‑ etniskā piederība cilvēkam ir nozīmīgāka nekā “krievijieša” identitāte. Tāpēc akadēmiķis uzskata, ka demogrāfisko situāciju varētu uzlabot, panākot etnisko krievu pārceļošanu uz Krieviju no citām mītnes vietām, bet, ‑ “nebūs jau nekāda efekta, ja viņi visi dosies uz Maskavu”, nevis, teiksim, uz Tālajiem Austrumiem vai Krievijas eiropeiskās daļas nabadzīgākajiem reģioniem.
 
Šeit, izmantojot gadījumu, ir jāpiebilst gan, ka jēdziens “etnoss” ir zinātniski apšaubāms, jo to, ‑ komentē ārzemju etnologi,‑ izstrādāja padomju etnologs Bromlejs kā alternatīvu “tautai”, un tam ir ideoloģiska slodze. “Etnoss” ir racionāli neskaidrs jēdziens, kas apzīmē etnisku grupu, faktiski izslēdzot tās saistību ar noteiktu teritoriju vai valstiskumu. Ideoloģiski praktiski tas izpaužas pārliecībā, ka, ja, teiksim, latviešus nosaucam par etnosu, nevis tautu, tad tiem nav nekāda pamata pastāvēt uz savu valstiskumu un teritorijas integritāti. 
 

Patlaban visievērojamākā Krievijas pētniece etnisko attiecību jomā akadēmiķe L. Drobiževa (fotogrāfijas centrā) netieši oponēja akadēmiķim Arutjunjanam jautājumā par Krievijas pilsoņa identitāti, uzsverot, ka šos jautājumus vajag pētīt, nevis mitoloģizēt. Pilsoniskā identitāte ir gana izdevies konstrukts, kas konkurē ar “padomju tautas” jēdzienu, kas taču arī bija konstrukts: "Ну, не родились мы советскимы!" ‑ “Par padomju cilvēkiem mēs neviens nepiedzimām”.
 
Ceļš uz pilsoniskās nācijas konstrukta sajūgšanu ar realitāti ir metodoloģiskajā pieejā, kas paplašinātu etniskuma izpratni ar socialitātes izpratni. Šajā ziņā publiskajā telpā pagaidām pastāv zināma stigmatizācija, kas izpaužas, piemēram, tādos apzīmējumos kā: "gruzīnu noziedznieki". Toviet vairāk būtu jārunā par etniskajām nevienlīdzībām, uzsvēra akadēmiķe Drobiževa un tūlīt pat atzina, ka to ir grūti izdarīt, jo publiskajā telpā valda sakāpināta noskaņa, ka bijušās padomju republikas ir atmaksājušas ar nepateicību Krievijai, izstājoties no padomijas, no kuras fondiem saņēma finansējumu.
 
Savukārt KZA korespondētājloceklis Ž Toščenko referātu par etnokrātiju centrēja uz jautājumu par to, ka ir tikusi izplatīta «leģenda par nacionālo republiku ekspluatāciju», lai gan tikai Kazahija un vēl kāda republika ir bijušas pašfinansējošamies, kamēr visas citas republikas barojušās no padomijas fondiem. Refernets par katru centās iztirzāt «etnokrātijas» jeb uz etniskumu centrētas pārvaldes konstruktu, to vēlāk piemērojot dažādām, aiz Krievijas robežām esošām valstīm, kurās, pēc referenta domām, notiek «labvēlīgu ekonomisko apstākļu radīšana etniskajai buržuāzijai» un «reliģijas atbalsts etnokrātismam». Tāpēc referentam nācās kā etnokrātisma pazīmi minēt teritoriālo prasību un starpvalstu pretenziju uzturēšanu spēkā, kā piemēru, ‑ tiesa gan neko tuvāk nepaskaidrojot, ‑ piesaucot Latviju. Referāta laikā Latvijas delegācijas dalībnieki jutās tik ieinteresēti, ka, piesaistot zālē sēdošo uzmanību, sāka aizrautīgi apmainīties ar minējumiem, kas varētu būt mūsu teritoriālās pretenzijas, kā arī izteica secinājumu, ka, neatkarīgi no lietas praktiskā risinājuma acīmredzot attiecīgajai komisijai ir jāaprēķina okupācijas nodarītie zaudējumi Latvijā, lai saruna varētu turpināties līdzvērtīgi. … Šīs uzstāšanās dēļ daži Maskavas zinātnieki izjuta nepieciešamību uzrunāt Latvijas pārstāvjus ar atvainošanās un nožēlas vārdiem.

 

Divi goda doktori - divas pasaules

 

Plenārsēdē KZA Socioloģijas institūta goda doktora diplomus un mantijas saņēma divi ārzemnieki, kas katrs savā veidā pārstāvēja “jauno un veco”, šai gadījumā nerunājot vien par abu gadu starpību.
 
Ungārijas ZA Socioloģijas institūta direktors Pals Tamašs (Pal Tamas) ir ieguvis datorspeciālista izglītību un pēc tam aizstāvējis doktora grādu socioloģijā un arī ekonomikā. Ir bijis viesprofesors Masačūsetas TI, Vīnes Tehniskajā universitātē, Berlīnes Brīvajā universitātē, Konkordijas universitātē Monreālā, Kārltona universitātē Otavā. Nesen ir vadījis Ungārijas nacionālā ziņojuma sagatavošanu Eiropas Savienības salīdzinošajā pētījumā “Inclusion and education in European countries”. Daudz apmeklējis Krievijas, Ukrainas u.c. pēcpadomju valstu zinātniskos centrus, tā, piemēram jūnijā Eirāzijas universitātē Kazahijā rīkojis semināru mācībspēkiem un studentiem, kurā stāstījis, kas un kā ir jādara, lai panāktu zinātnisko rakstu publikāciju rietumu akadēmiskajos izdevumos.
 

Taču Pals Tamašs visupirms ir slavens Ungārijā ar pētījumiem par dzimtenes sociālo realitāti un ar interpretatīvo gudrību. Tā, piemēram, 2008. gadā kļuva zināmi pētījuma rezultāti, ka 62% aptaujāto atzīst: Janoša Kadara režīma laikā ir jutušies laimīgāki nekā tobrīd (salīdzinājumam – 2001. gadā tie bija 52 %). Tamašs publiski komentēja, ka šie rezultāti nav jāsaprot kā nostaļģija, bet kā cilvēku ilgas pēc drošības izjūtas. Agrākajos pētījumos jau ir ticis parādīts, Tamašs atgādināja, ka austrumvācietis, kam ir darbs, jūtas nelaimīgāks par rietumvācieti, kam nav darba, ‑ tātad, svarīgi ir, kur mēs dzīvojam. Mūspusē diemžēl valda cīņa par izdzīvošanu un pavadošā izjūta, ka “esmu saņēmis mazāk, nekā man tika solīts”.
 
Tamaša zinātniskās intereses ir saistītas ar globālās sabiedrības problēmu, ar industriāli attīstīto sabiedrību cilvēcisko neaizsargātību un ar izdzīvošanas modeļu izveidi. Inaugurācijas runā Maskavas konferencē Tamašs akadēmiski diplomātiski izteica prieku par to, ka “somugru tautas Krievijā iztaisno savu stipri saliekto muguru, un tas notiek nevis ārēja spiediena dēļ, bet ceļas no iekšējās enerģijas resursiem”.
 
Tamašs ir spožs Austrumeiropas intelektuālis, taču ļoti spilgta personība kā laikmeta pārstāvis ir arī otrs goda doktors Daņilo jeb, kā serbi saka ‑ Dača Markovičs.
 
Viņš ir bijis Miloševiča dzīvesbiedres Mirjanas jeb Miras profesors Nisas universitātē, kur Mira aizstāvēja doktora disertāciju “Izglītības socioloģiskie aspekti pašvadības sistēmā”, un sniedzis ļoti pozitīvu vērtējumu par to. Atšķirībā no Slobodana Miloševiča, kurš atturējās no personības kulta izpausmēm, Mira alka pēc publicitātes un slavas. Tādēļ serbi viņu iesauca par “Serbijas lēdiju Makbetu”, “Sarkano karalieni” un pat ‑ “Sarkano raganu” (Sk.: Duska Doder, Louise Branson. Milosevic: portrait of tyrant, 204.-205. lpp.: tīmekļa vietnē (06-11-2010)). Mira bija pazīstama Belgradas universitātes kompartijas aktīviste un strauji virzījās augšup pa nomenklatūras karjeras kāpnēm, taču stāvēja ļoti tālu no nopietnas akadēmiskās darbības. Viņa pretstatā t.s. dienvidslāvu revizionismam “dabūja cauri” ideju par “tīro marksismu” kā priekšmetu, kas jāpasniedz universitātēs un skolās, tā novirzot uz sevi un saviem līdzgaitniekiem lielu finansu plūsmu no mācību grāmatu pārdošanas.
 
Miloševiči un viņu līdzgaitnieki partijas varas pārdalē, kuru vidū bija arī Dača Markovičs, izmantoja gadījumu, kad 1987. gadā uz studentu žurnāla vāka parādījās karikatūra, ko skandalozi interpretēja kā necieņu pret bijušo valsts prezidentu Brozu Tito. Lai gan Belgradas partijas orgnizācijas vadītājs Dragans Pavlovičs bija ķēries pie “gadījuma” izmeklēšanas, universitātes kompartijas organizācija nemitējās smagi un sistemātiski viņu kritizēt par “nevēlēšanos rīkoties”, un Pavloviču atlaida no amata. Patiesībā šī politspēle tika īstenota tāpēc, ka S. Miloševiča uzskatā Pavlovičs bija pārāk lēnprātīgs Kosovas serbu jautājumā, kas bija kļuvis par to “zirgu”, kas uznesa varas virsotnē pašu Miloševiču, ļāva viņam pārstrukturēt un pārņemt varu partijā, un vēlāk kļūt par vēlētu prezidentu. Miloševiču grupas kadri, t.sk. Dača Markovičs nokļuva augstos partijas, valsts un universitātes amatos (Sk. Nebojša POPOV, 316. lpp., grāmatā The Road to war in Serbia: trauma and catharsis: tīmekļa vietnē (06-11-2010)).
 
Dača ar Miras atbalstu kļuva par Serbijas izglītības ministru, vēlāk par Serbijas priekšsēdētāja vietnieku un beidzot par vēstnieku Maskavā. Pēc daudziem gadu desmitiem tas bija pirmais gadījums Dienvidslāvijas ārlietu vēsturē, kad vēstnieka amata kandidātam atļāva nekārtot svešvalodas eksāmenu ĀM komisijas priekšā (Belgrade weekly NIN, 26-07-96: Sk. tīmekļa vietnē (06-11-2010)). Jāpiebilst, ka Miras profesors kļuva par vēstnieku Maskavā pēc tam, kad bija izgāzies pret Gorbačovu vērstais pučs, un izrādījās, ka Miloševiča draugi Maskavā tomēr ir palikuši neskarti (VidosAv Stevanovič, Trude Johansson, Zlata Filipovič. Milosevic: The People’s Tyrant, 64. lpp. Sk. tīmekļa vietnē (06-11-2010)). Viens no Serbijas biedru grupas ‑ ģenerālis Veljko Kadijevičs bija izteicies, ka Gorbačovs ir vainojams pie sociālisma ideju iztirgošanas, Varšavas pakta un sociālisma sagrāves Austrumeiropā, un ir sabrucinājis PSRS. Tāpēc jau pirmajā puča dienā Miloševiča ļaudis atklāti priecājās par “taisnības uzvaru” Maskavā un sociālistu partijas mītnē atkorķēja šampanieša pudeles…
 
Kad vēstnieks Markovičs padzirdēja, ka bijusī studente ir ievēlēta Krievijas Zinātņu Akadēmijā (KZA) ‑ kā pirmā sieviete ārpus Krievijas, kam piešķirts šāds gods ‑ viņā ierunājās aizskarta profesionāļa jūtas, un viņš KZA prezidentam iesniedza diplomātisku notu, kurā norādīja, ka šis lēmums “var radīt negatīvas sekas”. Divas dienas pirms Miras paredzētās ierašanās Maskavā, KZA paziņoja viņai, ka “jautājums ir atlikts uz nenoteiktu laiku”. S. Miloševičs zvanīja vēstniekam, un neviens nezina, kāda bija šī saruna. Bet ir gan zināms, ka Maskavas lidostā, kad, Mira, kā iepriekš paredzēts, ieradās, Dača raudādams bija lūdzies viņas piedošanu, tā aizkustinot bijušās studentes sirdi. Toties viņu pavadošais Dušans Mitevičs vien skarbi noteicis: “Labāk lai raud viņš, nevis mēs”. Miras kolēģi Belgradas universitātē bija sašutuši par viņas ievēlēšanu KZA, un profesors Mihajlo Popovičs uzrakstīja atklātu vēstuli, kurā jautāja Mirai: “Vai jūs esat piedalījusies kaut vienā socioloģijas biedrības pasākumā ar referātu? Vai esat kaut kur publicējusi savas profesionālās iestrādes?” Mira publiski attrauca, ka vēstules autori cieš no “endokrinoloģiskām problēmām” un viņiem skauž tādu veiksmīgu intelektuāļu kā viņa, panākumi. Vēstnieku Markoviču drīz atsauca no Maskavas. Sākoties Hāgas tribunālam S. Miloševiča lietā, Mira, kā ziņo avoti, aizlaidās uz Krieviju. 
 
Daņilo Markovičs, kas akadēmisko karjeru bija sācis XX gs. 60. gadu nogalē ar pētījumiem par valsts uzbūves izpratni Ļeņina darbos, joprojām turpina publicēties par profesiju socioloģijas un ekoloģijas socioloģijas problēmām, kā arī sniegt komentārus, jo sevišķi Krievijas izdevumos, par politisko situāciju Balkānos.

 

Latvijas zinātnieki primordiālisma un konstruktisma diskusiju krustpunktos

 

Visplašākā un pēc krievu kolēģu domām visnozīmīgākā bija pirmā sekcija, kas aplūkoja nācijas, etniskuma un to mijiedarbības ar sabiedrību teorētiskos jautājumus. No pieteiktajiem 37 referātiem 70 % bija veltīti etniskuma (angl. ethnicity) jautājumam. Tas nozīmē, ka etniskums nav nekāda «virtuālā realitāte», kā par to reizēm izsakās, uzsvēra sekcijas darba atskaites referents. «Vēl vairāk», viņš turpināja, «pieejas, kas notušē etniskuma problēmu, nekur neder».
Šajā sekcijā Agita Misāne sniedza teorētiski piesātinātu priekšlasījumu, tomēr pēc jautājumiem radās iespaids, ka klausītājiem nacionālā un reliģiskā attiecību tēma ir jauna. Vladislavs Volkovs, Solveiga Krūmiņa-Koņkova un Inese Runce iesaistījās pirmās sekcijas 2. sesijas darbā, kur tika apspriestas nozīmīgākās diskusijas (ключевые дискуссии) nacionālās identitātes un etnisko attiecību jomā. V. Volkovs aplūkoja paradigmu maiņu Latvijas socioloģijā aizvadītajos 20 gados attiecībā uz etniskās minoritātes jēdzienu un izraisīja asu diskusiju, kas pauda klausītāju neizpratni. Latvijas pārstāvis ar savu uzstāšanos bija trāpījis primordiālisma un konstruktisma cīņas degpunktā. Klausītāji pretstatā referentam bija vienisprātis, ka ir jāizmanto viena un tikai viena metodoloģiska paradigma. V. Volkovs uzsvēra, ka pēdējo 10 gadu laikā Latvijas socioloģija cenšas analizēt cilvēku reālo uzvedību, kas būtu primordiālisma pieeja krievu kolēģu skatījumā, un tikai uz šā pamata meklēt piemērotus konstruktus. Var teikt, ka notiek atgriešanās no T. Pārsona teorētiskā modeļa, kam raksturīgs normatīvais apriorisms, pie M. Vēbera pieejas, kas ņem vērā personu kā izejas punktu domāšanā par sabiedrību. Iespējams, šīs diskusijas iespaidā sekcijas darba gala ziņojumā referents pauda atziņu, ka ir iespējams savienot primordiālisma un konstruktisma pieejas, nav jāpieturas tikai pie vienas no tām.
 
Solveigas Krūmiņas-Koņkovas referāts atklāja jaunu teorētisko pieeju identitātes un etniskuma problēmu risinājumā, un tādējādi ierosināja jautājumu un priekšlikumu straumi, kā vēl varētu apskatīt robežkrustošanos, tai skaitā Latvijā.
 
Ineses Runces uzstāšanās klausītājos izraisīja neviltotu izbrīnu – kā var būt, ka reģionālā identitāte netiek vadīta “no augšas”, bet veidojas “no apakšas”, kad teiksim Latgales inteliģence, redzot reālo situāciju, cenšas panākt lietpratīgu varas rīcību. Eiropā reģionālā identitāte ir veidojusies ilgākā laikā un sabiedriska dialoga ceļā, jo sevišķi pēc Otrā pasaules kara, kad, pieaugot globalizācijas tendencēm, pastiprinājās interese par lokālo, arī par reģionālo. Savukārt Latvijā vai nu nav varēts fiksēt reģionālās identitātes, vai arī tās nav bijušas izveidojušās. Striktā nozīmē par reģionālo identitāti var runāt attiecībā uz Latgali laikposmā no 1917. gada Rēzeknes kongresa līdz 1934. gadam, kad K. Ulmanis īstenoja latviešu kultūras unifikācijas un latgaliešu kultūras latvizācijas kursu. Pēc tam Latgales reģionālā identitāte saglabājās tikai Baznīcā, pirmkārt, katoliskajā, taču var runāt arī par Latgales vecticībnieku specifiku un var pieminēt Latgales ebreju atšķirīgumu no citām Latvijas ebreju kopienām. Klausītāji bija pārsteigti par to, ka tik mazā reģionā pastāv tāda kultūru daudzveidība, iecietība un daudzkonfesionalitāte.
 
Viņu izjūtas var saprast, jo teorētiskās izstrādnes, jo sevišķi humanitārajās un sociālajās zinātnēs, katrā valstī ir cieša saistībā ar cilvēku pašizjūtu un sabiedriskajām aktualitātēm tajā. Sekcijas darba secinājumos bija runa par to, ka pilsoniskās sabiedrības problēmas apspriež akadēmiskajā vidē, toties Krievijas sabiedrībā plaši tiek runāts par “Apgaismotā konservatīvisma manifestu” (Михалков Н. Права и правда. Манифест просвещённого консерватизма // Полит.РУ Kinorežisors Ņ. Mihalkovs šo 63 lappušu biezo manifestu, pie kura esot strādājis gadu, 2010. gada 26. oktobrī iesniedza Krievijas valsts vadītājiem). Par to, ka “impērija – tas ir kruti .. tas ir gars, tā ir garša!”. Reklāma vēstī par alus šķirni, kas ir domāta tiem, kam ir impērisks raksturs; lidmašīnās biznesa klase ir pārdēvēta par imperial klasi, bet impēriskuma atgriešanās netiek pienācīgi iztirzāta akadēmiskajā diskursā.
 
Šajā situācijā pilsoniskās nācijas konstrukta izstrāde, ņemot vērā etniskuma un reliģisko atšķirību nekonfrontējošu pieaugsmi kā Krievijas sabiedrības attīstības resursu, varētu būt racionāls un akadēmiski pamatots pieturpunkts visiem ‑ tāds ir akadēmiķes L. Drobiževas uzstādījums. Noslēguma plenārsēdē viņa runāja par jauna instrumentārija izstrādes un jaunu Krievijas pilsoniskās identitātes identifikatoru izmantošanas nepieciešamību. Tāds, piemēram, ir pētījumos konstatētais augstais pilsoņu savstarpējās uzticības rādītājs, augstāks nekā uzticība pilsoņu attieksmē pret varu. Akadēmiķe uzsvēra, ka no valsts puses ir nepieciešami politiski dokumenti un ir jānosaka institūcijas, kas ir atbildīgas par valsts ideoloģiju, lai zinātniekiem būtu skaidrs, kam piedāvāt savu pētījumu rezultātus un argumentus.
 
Vēl citu sekciju darba vadītāji uzsvēra nepieciešamību pēc nacionālo politiku nosakoša dokumenta, lai varētu saskaņot dažādu varas līmeņu sadarbību un sociālajiem projektantiem – tā sauc dažādu profesiju cilvēkus, kas ir aicināti izskaidrot, nodrošināt un finansiāli palīdzēt lēmumu īstenošanas procesā uz vietām – būtu skaidrs, ko un kā darīt. Ar šo nostāju sasaucās arī konferences gala ziņojumi par etnokonfesionalitāti kā vēl pētāmu zinātnes priekšmetu, kā arī jautājums par riskiem, kad etnosu pārstāvji iezīmē savu sevišķumu etniski svešā vidē, piemēram, kad Maskavā čečenu jaunieši, plīvojot nacionālajiem karogiem, rīko publiskas etniskās dejas uz ielām.
 
5. sekcijas darbā, kas bija veltīts inteliģences lomai sabiedrības integrācijā, piedalījās Māra Kiope, salīdzinot dažus aspektus inteliģences pētījumos (интеллигентоведение) Krievijā un Latvijā konstatējamās sabiedrības gaidas attiecībā uz inteliģenci. Krievu kolēģi pauda striktu pozīciju, ka inteliģencei ir jārunā visas sabiedrības interešu vārdā, tādēļ tā nedrīkst būt iesaistīta varas struktūrās, kur dominē grupu intereses. M. Kiope piedāvāja skatījumu, kā inteliģence var kļūt par varu exousia jeb esamības spēkā. Nobeiguma plenārsēdē sekcijas vadītājs V. Mansurovs uzsvēra, ka ir skaidrs ‑ visās pēcpadomju valstīs sabiedrība vēlas dzirdēt inteliģences jeb intelektuāļu balsi.
 
Valodas sociālajām funkcijām veltītās 6. sekcijas darbu bagātināja Jānis Broks ar referātu par zināšanu sabiedrību kā dažādu valodu līdzāspastāvēšanu, balstoties uz Habermāsa komunikācijas teoriju. Broka tēze bija, ka zināšanu sabiedrība nevis rada zināšanu un sabiedrību unifikāciju, bet aktivizē reģionālo un etnisko komponenti. Arī Broka uzstāšanās tika uztverta kā inovācija uz citu priekšlasījumu fona, kuru autori aprobežojās ar to, ka iepazīstināja klausītājus ar dažādām savu dzimto valodu idiomām.
 
Etnosociālo problēmu un inormācijas līdzekļu attiecību analīzei veltītās 8. sekcijas vadītāja L. Sagitova vairākkārt par ārkārtīgi interesantu nosauca Aināra Dimanta referātu par krievvalodīgo presi Latvijā. Ziņojuma turpinājumā referente kā galveno secinājumu uzsvēra sabiedriskās plašsasziņas līdzekļu atbildību par etnisko un reliģisko grupu attēlojumu un šīs percepcijas pārraidi sabiedrībā, kā piemēru minot Krievijas SPL telpā izplatīto negatīvo tatāra musulmaņa tēlu. Bet, "kāds būs islams Krievijā", viņa teica, "ir atkarīgs arī no tā, kā islama pārstāvji tiks prezentēti informācijas laukā".
 
 
"Dažu desmitgadu laikā var izaudzināt pilnīgi citādu paaudzi"
 
 
Plenārsēdes dalībniekus uzrunāja jaunās paaudzes politiķis KF Reģionālo lietu ministra vietnieks Maksims Travņikovs ‑ viņš ir iekļauts KF Prezidenta pārziņā esošajā pārvaldes kadru rezerves “pirmajā simtniekā”. Politiķis uzstāšanos sāka ar reakciju uz dzirdēto. Ministra vietnieks uzsvēra, ka vēsturē ir bijušas valstis ar ļoti spēcīgām ideoloģijām, taču tās nav varējušas izbēgt no sabrukšanas. Liekas, viņš valsts un zinātnieku sadarbības modeli labprātāk redzētu elastīgākā un nenoteiktākā formā nekā valsts politikas un to īstenojošo institūciju fiksētības veidā – kā to vērtību atklāšanu, kas veido pilsonisko sabiedrību un nav pretrunā ar etniskuma vērtībām. Ministrija viena pati nevēlas veikt pilsoniskās identitātes nofiksējumu, paskaidroja politiķis, bet vēlētos sabiedrisku diskusiju par to.
 
Tālāk poltiķis uzsvēra, ka sabiedrībai ir jāatbrīvojas no [jaunās Krievijas] «dzemdību traumām» (родовые травмы), kādēļ valda patstāvības trūkums, vēlme notiekošajā vainot kādu citu, piemēram, stihisku nelaimju gadījumos ļaudis vispirms domā par to, ka valstij ir viņiem jāpalīdz. Pretstatā tam būtu jāveido, piemēram, darba mīlestības, solidritātes vērtības sabiedrībā ‑ vērtības ir jāpropagandē, jau sākot ar bērnudārzu, lai «mēs paši tām noticētu». Dažu desmitgadu laikā var izaudzināt pilnīgi citādu paaudzi, teica M. Travņikovs. Vismaz viena skaidra un visā Krievijā kopēja vērtība ir krievu valoda kā komunikācijas valoda.
 
Viņš pastāstīja dažus piemērus par ministrijas īstenoto kopīgo vērtību propagandu jeb, kā mēs teiktu, sociālo reklāmu, tā, piemēram plakātiem ar uzrakstu: «Народов много, страна одна» ‑ “Daudzas tautas, viena valsts”, kuru izveidē brīvprātīgi bija piedalījušies pazīstami šovbiznesa mākslinieki. Ministrijai radās zināmas grūtības ar piemērotu personu atrašanu sociālajai reklāmai, jo uzlūgtās modeles izskatījušās pārāk glamūrīgas un nereālas, tādēļ galu galā izraudzīti pašu darbinieki – kalmiks, vācietis, tatāri un vēl citu tautu pārstāvji šo reklāmas produktu izstrādei, kas būs izvietoti visā Krievijā.
 
Kā vienu no būtiskām problēmām M. Travņikovs uzsvēra lielo plaisu starp bagātākajiem un nabadzīgākajiem pilsoņiem, kad pirmie cenšas nepamanīt sabiedrības problēmas, bet otrie dzīvo izolēti no valsts, kas it kā ir biezo pusē. Savukārt etnisko attiecību jomā daudzas problēmas rodas no banālas nezināšanas un nesaprašanas. Ar iecietību vien nebūs pietiekami ksenofobijas novēršanā, pret ko sabiedrībā ir vāja imunitāte – ir vajadzīga etniska mijiedarbība, lai ikviens justos droši, izsakot to, kas viņu norūpina; lai citi to neuztvertu kā draudus sev.
 
Tomēr, ierodoties cita sociuma (lai neteiktu etniskuma – aut. piez.) vidē, piebilda politiķis, būtu jāievēro tajā valdošie noteikumi. Patlaban priekšplānā ir reģionālā politika un daudzviet, īpaši attīstītākajos reģionos, stipri izteikta reģionālā identitāte, taču «pietrūkst federālisma», kopības. Vieglā un garāmslīdošā formā M. Travkins izteica domu par to, ka etniskumam nebūtu jābūt piesaistītam teritorijai, kas situācijas pārzinātājiem ļāva šo izteikumu interpretēt kā valdības nodomu Krievijā atjaunot guberņu sistēmu, atceļot republiku politisko pārvaldes formu.
 
Konferences nobeigumā akadēmiķe Leokadija Drobiževa aicināja Krievijas zinātniekus pētīt dzīvi Krievijā un to interpretēt, jo, kā varētu teikt, pārfrāzējot Fjodora Tjutčeva dzejas rindu: ««умом Россию не понять», но многимы умамы можно» ‑ “Ar prātu nevar saprast Krieviju, bet ar daudzu prātu līdzdalību – var!”.
 
Kopsavilkumā, atsaucoties uz H. G. Gadamera hermeneitikas nostādnēm, var teikt, ka saprašanās brīnums notika, ‑ Latvijas un Krievijas zinātnieku komunikācijā kā ontoloģiskajā sarunā atklājās kopīgo jēgu perspektīvas, kas varētu pārtapt arī kopīgās pētnieciskās aktivitātēs.

 

*Konferences fotogrāfijas pārpublicētas no Krievijas Zinātņu akadēmijas Socioloģijas institūta interneta vietnes

 

Ievietots: 16.11.2010     Aktualizēts: 07.12.2010
šī vietne izmanto Google Analytics sīkdatnes (cookies) apmeklējuma statistikai. Vietne vāc apmeklētāju datus tikai no pieteikšanās jaunumiem formas. Sīkdatnes Jūs varat atslēgt pārlūkprogrammas iestatījumos. Uzzināt vairāk